otrdiena, 2012. gada 24. janvāris

Atrādu sašūto

Jau ļoti sen pagājušajā gadā es biju audumu un dzijas medībās, toreiz taisījos arī sagatavot "atskaiti" par radītajiem darbiem, bet atliku, atliku un aizmirsu. Parāds nav brālis, tā nu šodien beidzot laiks pašai apkopot un jums parādīt, kas ir tapis no kārtējā prāta aptumsuma brīdī sapirktā auduma daudzuma :)

Rezultāts ir vairāki darbiņi maniem bērniem:

Halāts meitai. Nēsājams uz abām pusēm. Šuvu pēc Burdas piegrieztnes, to nedaudz pamainot. Nākamreiz mainītu arī kapuces izmēru - manuprāt, tā ir daudz par lielu. Jā, un visu halātu sašuvu tikai ar overloku. Vienīgi pogcaurumiem un jostiņas turētājiem izmantoju šujmašīnu - tā man bija jauna pieredze.





Paklājiņš bērnistabai, uz kura sēdēt spēlējoties, un zīdaiņa pārtinamās virsmas pārklājs. Virsējā kārta - kokvilnas audums ar suņiem un kaķiem, apakšā polsterētais audums (hmm, kāds tam bij precīzais nosaukums?). Pārtinamās virsmas pārklāja gadījumā viena sānu mala atstāta vaļā neaizšūta, lai var starp abām kārtām ievietot vaskadrānu.

No trikotāžas audumu atlikumiem sašuvu arī tā sauktās "siekalu lupatiņas" - noder gan, lai paliktu apakšā, barojot mazuli, gan lai noslaucītu mutīti pēc rīta un vakara mazgāšanās
Kleita meitai. Amēlijas dziedāšanas ansamblim bija Mārtiņdienas koncerts, un divas dienas pirms koncerta es uzzināju, ka vēlamais ietērps koncertam ir tautas tērps vai vismaz kāds aksesuārs no tā. Lieki teikt, ka mūsmājās trīsgadniecei tautas tērpa nav :) Atcerējos par šo auseklīšu audumu un ķēros pie šūšanas. Ap diviem naktī variācija par tautas tērpu bija gatava. Savukārt mazliet vēlāk no rīta izrādījās, ka mazā māksliniece ir saslimusi un koncerts izpaliks. Taču par laimi tautiskā kleita viņai patīk un tā tiek bieži vilkta uz bērnudārzu.


Sedziņa jaundzimušajam. Adīju un pāradīju, līdz atmetu ar roku ideālā izmēra meklējumiem un nospriedu, ka būs labi jebkurā gadījumā. Un patiešām ir labi, jo pašas rokām adīts :) 
Bet vispār par adīšanu man ir daudz jautājumu, un tuvākajā laikā vērsīšos ar tiem pie jums.



Vai jūs bieži šujat saviem bērniem apģērbu vai citas vajadzīgas, funkcionālas lietas? Vai viņi tās nēsā ar prieku? Mani interesē jūsu pieredze, jo Amēlija manis šūtās drēbes parasti sākumā noraida un tikai pēc kāda laika sāk nēsāt ar prieku :)

14 comments:

  1. Uhh, kādi skaistumi! Vienmer apbrīnoju šuvējas, kurām vīles vismaz izskatās taisnas:)
    Esmu ar mieru konsultēt par adījumeim (un tamborējumiem), bet šūšana man joprojām ir jāuzrunā uz JŪS. Ko lai dara, mav man tādas īpašības, kā spēja ievērot precizitāti, ka šūšanā laikam ir nepieciešama. Vienīgais šuvums, ko nav kauns rādīt tālāk, ir tējas maisiņi un tad vēl ceru, ka smaržīgais saturs saņēmējam neļaus pamanīt šķibās vīles;)
    Manas adītās vai tamborētās drēbes gan pagaidām meita nav noraidījusi(ai ne, adītais rozā pončo viņai sākumā dikti nepatika, bet tur vaina bija tajā, ka kaut ko līdzīgu viņai agrāk neviens nebija pār galvu maucis, un pašai to bija viegli novilkt nost:)
    Bet nu drīz sāks iet dārziņā, tad jau parādīsies arī "radziņi"!

    AtbildētDzēst
  2. man jau liekas, ka nav nekā burvīgāka, kā radīt saviem bērniem pašas rociņām :) Es gan saviem bērniem ne pārāk bieži ko praktisku uzmeistaroju, bet tas saistīts ar to, ka ar šūšanu tā arī nespēju īsti sadraudzēties, bet apadīšanas prasa daudz laika (piem,. lielajam puikam šobrīd jau ir mans izmērs gan drēbēm, gan apaviem :D, tomēr uz pāris vestēm biju sasparojusies, tās jau tā novalkātas, ka pat kauns fočēt, lai atrādītu :D) - tomēr, kamēr bērni mazi, tikmēr arī radu saviem mīļumiem :) īpaši jau izejamos tērpus (gan puikam šuvu, gan tagad arī meitiņai), maskas un, protams, adījumus - cepures, šalles, zeķes u.t.t. Īsti neatceros gadījumu, kad kāds būtu atteicies vilkt vai teiktu, ka nepatīk. Puikam bija mūžīgā frāze, ka kaut kas "kož", lai arī centos izmantot materiālus, kas nu nekādi nevar "kost" :))), bet meitiņai niķis neko nepielaikot, bēg prom kā no nelaimes. Bet kad gatavs, tad ar prieku velk, spoguļojas un ir i lepna, i priecīga :))) Tā iet mūsmājās :)

    AtbildētDzēst
  3. Superīgi darbiņi!!! Es ar šūšanu uz Jūs, plauktā stāv divi piegriezti drēbju gabali, kam neesmu saņēmusies pieķerties. :)) Tamborēt - Jā, adīt - so so.. :)

    AtbildētDzēst
  4. kas par feiniem darbiņiem :)
    Maritai grūti ko piedabūt uzmērīt, ja ko darinu, bet vēlāk labprāt nēsā. bet markusam pilnīgi vienalga, ko liek to dara, to nēsā :D laikam tāds vecums vēl :D

    AtbildētDzēst
  5. Halāts caur bildi šķiet tik mīksts un mīksts:) un patīkams vaigam.., bet Tautumeitas kleita! nu tādu joku es ar vilktu.. , bet nu mūsmājās viss tiek vilkts, kas uzveidots, bet ir lietas, ko viņa arīdzan akceptē tikai ar laiku.., bet tad uz visiem 100%

    AtbildētDzēst
  6. Es nešuju bet adu un tamborēju. Un manam bērnam ir pilnīgi otrādāk. Visu kas jauns viņš ar prieku valkā valkā, līdz kādu dienu paziņo ka tas nav smuks vai ka kož un viss... :D

    AtbildētDzēst
  7. es laikam galīgi neskaitos no praktiskā gala :D Bez rotaļlietām Lotei ir tapuši gultiņas mīkstie bortiņi - tos lietojām, līdz es sāku iebilst. Lina audums savienojumā ar mīksto ''kāviņtursaucamateriālu'', kas nopērkams Depo, - izrādījās izdod šausmīgi skaļu troksni, ja pa to nakts vidū dod vaļā mazi nadziņi un pirkstiņi :D Vēl bija lērums siekaldrāniņu - no flaneļa un paladziņi. Ā, ratu segu es arī uztamborēju, beeeet viņa bija ļoti maza un galīgi nepraktiska. Un pārtamborēju, ja nemaldos, 3 reizes.

    AtbildētDzēst
  8. Un visi darinājumi - kolosāli! Halāts vispār - odziņa!

    AtbildētDzēst
  9. Cik skaists halātiņš.. man liekas baigā mīkla & mazdrusciņ maģiski - uzreiz šūt ar overloku. Kleita ar kiču.. pat nezinu, ko darītu, ja man kāds teiktu tautastērpu uzšūt.

    AtbildētDzēst
  10. es šuju savai 3gadīgajai meitiņai,parasti viņa pati pasaka,ko gribētu- krekliņu ar sirsniņu, svārkus ar puķītēm,segu ar princesēm,kuplu kleitu,jo,kaut gan viņai ir salīdzinoši maz manis šūtu drēbju,viņai manis šūtās ir vismīļākās:)apbrīnoju tādu apņemšanos uzadīt sedziņu,ļoti skaista!!!

    AtbildētDzēst
  11. Labs jautājums, tiešām!
    Klausos un brīnos, un daudz pie sevis domāju par šiem jautājumiem... Tagad jau ļoti visur uzsver to, ka bērnam nedrīkst runāt pretī, ja viņš kaut ko vēlas NEvilkt... Taču es ārkārtīgi reti esmu saskārusies ar šīm situācijām! Un tad parasti gadījumos, kad ziemas laikā kāds grib iziet laukā botās utt... Un tad sanāk, ka man gribi-negribi jāprotestē...
    Taču pa lielam - mani mazie baaaigi uzticas manai gaumei. Vai arī es tērpu pasniedzu ar tādu drumroll pārsteiguma sejasizteiksmi, ka gribi negribi iepatīkas! :D
    Nu čikai ir tā, no visām drēbēm, kas viņai šūtas, viņai nepatika tikai pēdējie siltie legingi - man šķiet tālab, ka par šauru...

    Bet tā... Jā, jebkas kas tiek pasniegts ar vārdiem : "Skat`, ko es TEV uzšuvu/nopirku", tiek vilkts...

    AtbildētDzēst
  12. Paldies, paldies, paldies! Nē, nopietni! -
    Neplānoti nodzīvojusi jau divas dienas pa māju ar zīdaini un apslimušu bērnudārznieci un vispār pat neieslēgusi datoru, es tagad lasu jūsu komentārus un priecājos, un smaidu līdz ausīm :)

    AtbildētDzēst