Būt vecākiem

Ik pa laikam es mēdzu pārlasīt kādu grāmatu, kas mani iedvesmo. Šajā vasarā kopā ar sauli es atkal lasu austrāļu ārstes Sarah J. Buckley "Gentle Birth, Gentle Mothering", kas ir ne tikai par alternatīvu pieeju bērnu laišanai pasaulē, bet arī par citādu parenting. Ar vārdu "citāds" es domāju ko tādu, kas atšķiras no meinstrīma un ir vērsts uz dabisku un instinktos balstītu paļaušanos bērna audzināšanā. Katru reizi lasot kādu grāmatu atkārtoti mēs pamanām citas lietas. Šoreiz mani īpaši uzrunāja nodaļas The Path of Parenting un Perfect Parent, Imperfect Parent, kur autore īsi un kodolīgi ir uzrakstījusi to, kā jūtos arī es. Ka bērni - tas ir skaisti, bet vienlaikus arī sarežģīti, un ka nedrīkst pazaudēt sevi rūpēs par savām atvasēm. Un ka arvien jādzīvo uz priekšu, pieņemot sevi un nemēģinot vainot sevi vai savus bērnus tajā, kas ir ārpus mūsu spēkiem. Tādas it kā pašssaprotamas lietas, kuras tomēr ir daudz vieglāk uztvert un noglabāt sevī, kad kāds to ir skaisti uzrakstījis.

Šeit neliels ieskats minētajās nodaļās:

"Būšana par vecāku neizbēgami radīs savus izaicinājumus un traumas, aicinot mūs izvērtēt un pārskatīt savu attieksmi un gaidas, un dziedēt pašiem savas bērnības traumas. Lai arī par šiem vecāku dzīves aspektiem nerunā bieži, tie var būt starp lielākajām dāvanām, ko mums sniedz mūsu bērni. Kā teikusi vecmāte un sešu bērnu māte Jeannine Parvati Baker: Mūsu bērni padara mūs daudz labākus, nekā mēs jebkad esam vēlējušies būt.

Mūsu kā vecāku ceļš būs neizmērojami vieglāks un relaksētāks, ja mēs sekosim savu bērnu vadībai jau no bērnības. Kad mēs atļaujam saviem bērniem sevi vadīt, mēs radām iespēju pilnībā īstenot viņu unikālās un individuālās vajadzības, kuras ir grūtāk atpazīt un kas pat var kļūt neredzamas, ja mēs arvien uzspiežas paši savas idejas vai dažādu ekspertu radītus risinājumus. Šāda uzticēšanās pilna attieksme arī veicina iniciatīvu mūsu bērnos reizē ar pārliecību, ka viņi var ietekmēt izmaiņas pasaulē (..). Sekot bērna vadībai nenozīmē ignorēt pašiem savas vajadzības. Tieši otrādi, vecākiem vajadzētu būt centrētiem uz sevi un ieklausīties pašiem savās vajadzībās, lai pilnvērtīgi varētu rūpēties par saviem bērniem. (..)

Garajos gados, esot vecākiem, būs daudzas reizes, kad mēs nozaudēsim ceļu zem kājām: kad salaižam visu dēlī, darām nepareizās lietas, un lielākā vai mazākā mērā sāpinām gan citus, gan sevi. Divas vissvarīgākās lietas, ko mēs varam šādās situācijās darīt, ir: atzīt savas kļūdas vismaz paši sev un - turpināt elpot. Ļaut vaļu savai nožēlai, skumjām vai pat kaunam, tajā pašā laikā fokusējoties uz sevis un savu bērnu mīlēšanu un pieņemšanu. Šādos brīžos ir īpaši svarīgi izvairīties no vainas sajūtas un aptvert, ka mēs darām labāko, ko varam, ar tām zināšanām un tiem resursiem, kas mums konkrētajā brīdī ir pieejami. Tāpat jāmēģina pieņemt, ka cenšoties būt perfektam vecākam mēs varam radīt sev stresu un vainas apziņu, kas var saēst mūsu pašpārliecību un pašnovērtējumu.

Savu nepilnību atzīšana un pieņemšana padara mūs pazemīgus un palīdz pilnveidot sevī atvainošanās māku. Nekas nav tik patīkami kā saņemt piedošanu no saviem bērniem, kuri parasti ir daudz laipnāki nekā mēs paši pret sevi, un viņu piedošana var izkausēt ne tikai mūsu sirdis, bet arī raupjumu, stingrību un vainas sajūtu, ko mēs nēsājam sev līdzi kā daļu no vecāku nastas.

Saglabāt vēsu prātu, lūgt palīdzību, sadziedēt pašiem savas rētas un traumas, atzīt savas kļūdas, attīstīt līdzcietību un sapratni pret savu partneri un bērniem, būt maigam pret sevi, novērtēt savas pūles un piedot sev: šie ieradumi stiprinās un atbalstīs vecākus un ģimenes kopīgajā ceļā, kur mūsu nepilnības var mūs padarīt perfektus."