Mīļie lasītāji un sekotāji! Sakarā ar dzīvesvietas maiņu esmu pilnīgi zudusi reālajai pasaulei jeb internetam. Tas kaut kur mūsu mājās ir, bet nevaram to noķert datorā. Līdz ar to joprojām esmu citā realitātē un joprojām dienas paiet pārkrāmējot kastes plauktos un mēģinot dzīvojamo telpu pārveidot par mājām. Vēl pie visām nedienām ar nefunkcionējošām elektrības rozetēm un ūdeni virtuves krānā (izklausās pēc dzīves ne pilsētā :)) vakar vakarā atkal sāka streikot šujmašīna, par ko es patiešām sapukojos, jo tajā brīdī kā reiz šuvu mazu projektiņu, ar ko padalīties ar jums. Tā nu tagad atkal viss iepauzējas. Bet tikmēr, kamēr es mēģinu samierināties ar savām 21.gadsimta cilvēka problēmām un neuztvert tās par īstām problēmām, gribu jums pastāstīt pasaku, ko vakar noklausījos no savas meitas.
Reiz dzīvoja vista. Vistu sauca ... (klusums, pārdomu brīdis) Varde! Vista Varde. Reiz dzīvoja gailis. Gaili sauca Kikirū. Ko vēl sauc Kikirū? (klusums, vēl viens pārdomu brīdis) Taurentiņu!
(un tad sākas kāda ar pasaku nesaistītas dziesmas dziedāšana, līdz ar to var uzskatīt, ka pasaka ir izstāstīta)
Lai mums visiem tik skaista un vienkārša dzīve kā divarpus gadus vecam bērnam!
Pilnībā saprotu tavas izjūtas pārvākšanas jautājumā, jo pati esmu pārvākusies...nu jau nojucis , cik reižu:)
AtbildētDzēstGan jau tev visas lietas pamazām nostāsies savās vietās, un arī niķīgā šujmašīna sāks pildīt savus pienākumus!
Tavas meitas pasaka ir kaut kas no maģiskā reālisma žanra vai kaut kā tam pietuvināta:)?