Trešdienas grāmata: Bērnu audzināšana. Kā veicināt bērnu runas apguvi

Hei, ir atkal laiks grāmatu pauzei! Šī tēma no visām līdz šim lasītajām Po Bronsona grāmatā mani ieinteresēja visvairāk. Grāmatā šī nodaļa nosaukta "Why Hannah Talks and Allyssa Doesn't", kas ļoti precīzi atbilst saturam. Šajā nodaļā bija daudz skaidrojumu par to, kā laika gaitā attīstās bērna rīkle un spēja pateikt līdzskaņus, patskaņus utt., kas viss ir interesanti, bet arī apjomīgi, tādēļ savā apskatā to neiekļaušu. Ja vēlaties saņemt šīs nodaļas kopiju, rakstiet man un es aizsūtīšu.

"Zinātnieki ir noteikuši, ka piedzimstot zīdaiņi spēj uztvert jebkuras valodas fonēmas - unikālas skaņu kombinācijas, kas kopā veido vārdu. Kad zīdaiņi ir sešus līdz deviņus mēnešus veci, viņi pakāpeniski zaudē šo erudīto jūtīgumu. Viņu smadzenes kļūst specializētas, trenētas atpazīt tās valodas (vai valodu) fonēmas, ko tie dzird visbiežāk. Bieži lietotas nervu "takas" tiek iemītas dziļāk, savukārt reti izmantotās "aizaug".
Kādēļ zīdaiņiem ir nepieciešams dzīvs runājošs cilvēks, lai iemācītos valodu? Tādēļ, ka ir ļoti svarīgi redzēt runājoša cilvēka seju. Bērni iemācās daļēji atšifrēt runāto lasot no lūpām: viņi vēro, kā cilvēki kustina savas lūpas un muti, lai radītu skaņas. Viena no pirmajām lietām, kas mazuļiem jāiemācās, pirms viņi vispār spēj saprast jebkura vārda nozīmi, ir - kad viens vārds beidzas un otrs sākas. Septiņu ar pusi mēnešu vecumā mazuļi spēj dalīt segmentos tekstu, ko viņi redz runājam. Taču, ja zīdainis dzird runātu tekstu, skatoties uz abstraktu priekšmetu, nevis seju, viņi nespēj segmentēt skaņas un viņam viss izklausās kā nebeidzama buldurēšana.

Ir konstatēts, ka [ASV] pārtikušās ģimenēs zīdaiņi dzird vidēji 600 vārdus stundā, savukārt strādnieku šķiras ģimenēs zīdaiņi dzird vidēji 900 vārdus stundās, un ģimenēs, kur vecākiem ir profesionāla izglītība, - 1500 vārdus stundā (mana piezīme: lai ko arī šīs šķiras nozīmē.. :)). Zīdaiņiem kļūstot par mazuļiem (toddler) šīs atšķirības tikai pieauga, ne tikai tādēļ, ka vecāki vairāk sarunājās ar viņiem, bet arī tādēļ, ka runāto teikumu struktūra kļuva sarežģītāka un tie ietvēra vairāk vārdu. Šai valodas bagātībai bija cieša mijiedarbība ar bērnu vārdu krājumu. Savā trešajā dzimšanas dienā  profesionāļu ģimenē bērni runāja ~1100 vārdus, kamēr pārtikušajās ģimenēs tikai vidēji 525 vārdus.

Vecāku centrālais uzdevums nevis pārpludināt bērna ausis ar milzīgu valodas apjomu, bet gan pamanīt to, ko saka (guldzina) pats bērns un attiecīgi atbildēt gan ar ar muti, gan acīm, gan pirkstiem. Ja jūs uzskatāt, ka mazulis nepiedalās sarunā, jūs esat palaidis garām ko patiešām svarīgu.

Valodas lietošanas rezultātu nenosaka tas, cik bieži māte uzsāk sarunu, bet gan tas, vai mamma reaģē uz bērna uzsāktu sarunu. Šis "sauc-atsaucas" modelis liek mazuļa smadzenēm saprast, ka skaņas, kas nāk no viņa mutes, piesaista viņa vecāku uzmanību un ka skaņu veidošana ir svarīga, nevis bezjēdzīga. Otrkārt, bērnam ir jāasociē priekšmets ar vārdu, tā ka vārdam ir jātiek sadzirdētam, kamēr mazulis uz to skatās vai to aiztiek.

Tas, kā vecāki atbild uz bērna skaņu radīšanas mēģinājumiem - momentā, uzreiz - šķiet, ir visspēcīgākais mehānisms, kas veicina bērna pāriešanu no vāvuļošanas uz tekošu runu. (Pētījumos ir secināts, ka vecāku atsaukšanos bērnam apslāpē dzīvošana mājās/dzīvokļos, kuros mitinās pārāk daudz cilvēku/ģimenes locekļu, jo pūlis rada cilvēkos psiholoģisku vēlmi attālināties, padarot viņus mazāk atsaucīgus.) Taču vienlaikus ir arī ļoti svarīgi ļaut mazulim atpūtināt smadzenes, spēlējoties un runājoties pašam ar sevi.

Viens no veidiem, kā vecāki var palīdzēt bērniem apgūt runāšanu, ir priekšmetu "marķēšana", sakot "Tie ir tavi rati", "Vai redzi puķi?", "Paskaties uz mēnesi". Bērni labāk mācās, ja vecāki pagaida, kamēr bērna acu skatiens fiksē konkrēto objektu. Šī metode ir īpaši efektīva, kad zīdainis gan skatās, gan vokalizē vai norāda uz priekšmetu. Ideālajā gadījumā vecāks neuzmācās un nevada bērna interesi, bet gan seko bērnam. Ja vecāks pareizajā brīdī nosauc priekšmetu vārdā ("nomarķē"), bērna smadzenes asociē skaņu ar priekšmetu.
Tomēr vecāki šo metodi sagandē divos veidos. Pirmkārt, viņi uzmācas tā vietā, lai nogaidītu līdz bērns izrāda kādu interesi un ziņkārību. Otrkārt, viņi ignorē to, uz ko bērns skatās, un tā vietā vienkārši min, par ko gan mazulis viņuprāt runā. (Piemēram, bērns tur karoti un saka "pu, pu", un dedzīgais vecāks domā "viņš tikko teica pudele, viņš grib savu pudeli" un tad skaļi saka "pudeli? tu gribi savu pudeli? es tev tūlīt to sameklēšu". Tādā veidā vecāks ir devis bērnam nepareizu signālu, ka karoti sauc "pudele".) Vecāki bieži min nepareizi. Vēl vairāk, deviņu mēnešu vecumā mazulis vispār nav domājis nevienu no šīm nozīmēm, viņš vienkārši ir izdevis jaunu skaņu. Izliekoties, ka zīdainis saka vārdus, ko viņš vēl nevar teikt, var radīt reālas problēmas.

Vēl kāda interesanta lieta: Pretēji, kā tas ir Eiropas valodās, korejiešu valodā teikumi bieži beidzas ar darbības vārdu, nevis lietvārdu. Divdesmit mēnešus vecs korejiešu mazulis ar 50 vārdu krājumu zina vairāk darbības vārdu, nekā lietvārdu. Tas tādēļ, ka pirmie vārdi, ko bērni iemācās, ir tie, ko izrunā pēdējos, jo tos bērni sadzird visskaidrāk.

Līdz astoņpadsmit mēnešu vecumam bērni nespēj izšķirt lietvārdus, kas atrodas teikuma vidū. Piemēram, mazulis var zināt visus vārdus teikumā "princese palika rotaļlietu zem krēsla", taču, dzirdot šo teikumu, viņš nespēs saprast, kas notika ar rotaļlietu, jo tā tika pieminēta teikuma vidū. Tādēļ ir svarīgi pielietot vārdu "rāmjus", t.i., kad bērns dzird "paskaties uz ____!", viņš ātri iemācās, ka ____ ir jauna lieta, uz ko jāvērš uzmanība. Tāpat ir būtiski izmantot dažādas teikumu struktūras, piemēram "Reičel, atnes grāmatu tētim. Atnes viņam grāmatu. Iedod to tētim. Paldies, Reičel, tu iedevi tētim grāmatu." Tādējādi Reičela iemācās, ka "grāmata" ir arī "tā" un ka "tētim" ir arī "viņam". Tāpat efektīva ir arī "kustīgā" apmācības metode, kad, turot rokā, piemēram, ābolu, vecāks to viegli kustina pa labi un kreisi, vai uzmet gaisā un paralēli visu laiku atkārto "ābols". Šī metode gan strādā tikai līdz apmēram astoņpadsmit mēnešu vecumam.

Kāds zinātnieks rezumē, ka, kad vecāki redz savu bērnu attīstību, viņi saredz tikai rezultātu, bet ne tos mehānismus, kas ir pamatā rezultātiem. Mēs pamanām tikai būtiskas izmaiņas, tādēļ vecāki mēdz teikt, ka tas ir iedzimts. Taču patiesībā cilvēki vienkārši neapzinās, ko viņi dod un ko varētu dot bērniem. Tāpat ir svarīgi apzināties, ka agrīna valodas attīstīšana ir labs handikaps, taču tā nekādā gadījumā nav garantija. Ne jau tikai zīdaiņa laiks ir kritiskais periods valodas attīstībā un apguvē. Jaunas prasmes rodas katrā [attīstības] periodā un vārdu krājuma attīstībai ir pakāpeniski jāattīstās."

Un kā šķiet jums? Kāda ir jūsu pieredze ar bērna runas apguvi un uzsākšanu?

Ui, izrādās šodien nav trešdiena :)))

Kļavu lapu otrā (skaistā) dzīve

Šogad ir tik daudz skaistu kļavu lapu, ka žēl noskatīties, kā tās nenovērtētas kaudzēs krājas uz ielas. Mēs ar meitu tās izmantojam mākslas nodarbībām :) un dodam lapām otru dzīvi, neskatoties uz to, vai tās to vēlas, vai nē :)

Lai sāktu darboties, protams, ir jāsalasa lapas. Es lasīju lietainā dienā un tādēļ nolēmu tās izklāt istabā uz grīdas, lai pažūst. Divas dienas biju aizmirsusi par žūstošajām lapām un, kad atcerējos, atradu pamatīgi sačervelējušās, toties sausas lapas. Tas nebija iepriecinoši, ņemot vērā plānotās izdarības.

Bet nu neko, saklāju darba virsmu un nolēmu dot mums visām (mātei, meitai un lapām) iespēju.

Sākotnēji biju iedomājusies, ka meitiņa varētu punktot lapas ar krāsu, pirms tam pamērcējot pirkstiņu krāsā. Šīs kā reiz ir pirkstiņkrāsas. Bet Cukuriņš nebija pierunājams un pieprasīja [sl]otu! Tā tā lieta aizgāja, tik mammai bija jāpietur viltīgā lapa, kas visu laiku mēģināja aizslīdēt prom.

Nejauši nokleksētais mammas pirksts pēkšņi izpelnījās daudz lielāku uzmanību, nekā lapa, un tika padarīts zaļš...

Pēc četrām lapām māksla kļuva nogurdinoša. Izlēmīgā balsī tika pieprasīts, lai mamma izkrāso lapas līdz galam, un mamma nekavējās paklausīt, secinot, ka krāsot ir patiesi aizraujoši! Tad atvērās durvis, mājās pārradās tētis, un citas izklaides strauji guva virsroku. Savukārt lapas devās apžāvēt savu jauno makijāžu.

Kā noprotat, Lieldienu olu cienīgās lapas ir mammas darbs, savukārt dzeltenā un lielākā daļa raibi zilās lapas - mazo rociņu apkrāsotas.

Krāsainu rudeni!

Mistrāls

Mistrāls ir auksts ziemeļu, ziemeļrietumu vējš, kas pūš Ronas ielejā Francijā.
Līdz ar auksto vēju esmu atpūsta atpakaļ mājās un atvainojos, ka tik pēkšņi biju pazudusi.
Siltas un smaržīgas atmiņas no ceļojuma.

Sveicināti Provansā

Cassis iktrešdienas tirgus. Vīģes

Franču konditorejas smalkumi mūsu franču lapenē

Kamargas dabas parka brīvie zirgi

Pusdienas. Akāciju un lavandas ziedu medus.

Marseļas zivju tirgus; katru dienu no 8 līdz 13

Notre Dame de la Garde a Marseille

Skats no Notre Dame de la Garde

Garšvielu tirgus Aix-en-Provence

Vaklūzas reģions visā savā Dienvidfrancijas skaistumā

Visas bildes mana vīra fotografētas, lūdzu, neizmantot bez atļaujas.

Kanēļa smarža saules gaismā

 Šī bija viena no nesteidzīgākajām un tādēļ skaistākajām nedēļas nogalēm pēdējā laikā.

 

Un pēc kā smaržoja jūsu brīvdienas?

Trešdienas grāmata. Bērnu audzināšana - agresija pret citiem

Šķiet, ir pienācis laiks trešdienas grāmatas apskatam ;) Un lai arī ir jau sestdiena, tomēr es lasīju šo grāmatu trešdien un nemaz nekrāpjos, saukdama to par trešdienas grāmatu vēl sestdienā :) Turpinām kopā iepazīties ar Po Bronsona "Nurture Schock", par ko jau runājām šeit un šeit. Šoreiz interesanta tēma par bērnu savstarpēju interakciju, socializēšanos. Aiziet!

"Divi atzīti doktori pēc divus gadus novēroja 2.5 - 5 gadus vecus bērnus saistībā ar viņu televīzijas (un dvd) skatīšanās ierašām. Šie doktori sagaidīja, ka bērni, kas skatās vardarbīgus raidījumus (piem., zvaigžņu kari) būs fiziski agresīvāki spēlēs bērnudārzā, savukārt bērni, kas skatās izglītojošu televīziju, ne tikai būtu mazāk agresīvi, bet arī prosociāli - gatavi dalīties, izpalīdzīgi utt. Novērotāji bija apmācīti izšķirt trīs veidu agresiju - fizisku (mantiņu atņemšana citiem bērniem, grūšana, stumšana un sišana), attiecību agresiju (pirmsskolas vecuma bērnu gadījumā tas ir, piemēram, tādu lietu teikšana kā: "Tu nevari spēlēties ar mums!", vai bērnu, kas vēlas kopā spēlēties, ignorēšana, novēršanās - jebkas, kas tieši skar attiecības) un mutisku agresiju (saukšana rupjos vārdos vai teikt"Aizveries!", "Tu esi stulbs" utt.).

Bildes avots šeit

Tomēr novērojuma rezultāti bija pārsteidzoši - jo vairāk bērni skatījās izglītojošus medijus, jo vairāk izpaudās viņu agresija attiecībās. Šādi bērni uzvedās ievērojami uzkundzējošāk, kontrolējoši un manipulējoši. Lai saprastu, kādēļ tas tā, pētnieki noskatījās vairākus raidījumus tādos bērnu kanālos kā Nickelodeon, Disney Channel un konstatēja, ka vairākos raidījumos bieži tiek modelēta agresija attiecībās. Daudzos izglītojošos raidījumos vairāk kā pusstunda tiek veltīta konflikta radīšanai starp varoņiem un tikai dažas minūtes šī konflikta atrisināšanai. Pirmsskolniekiem ir grūtības sasaistīt informāciju filmiņas beigās ar to, kas notika agrāk, viņi neuztver morāli tā, kā pieaugušie, pirmsskolnieki vienkārši iemācās šādu uzvedību.
Jāatzīmē, ka vardarbīgu mediju uztveršana palielina skolā izpaustās fiziskās agresijas rādītāju, taču tikpat lielā mērā fizisku agresiju izraisa arī izglītojošie raidījumi. Pētnieki noskatījās 470 pusstundu garas televīzijas programmas, ko bieži skatās bērni, un atzīmēja katru reizi, kad kāds no varoņiem apvainoja citu, nosauca viņu sliktā vārdā vai "nolika" kādu. Šī analīze uzrādīja, ka 96% no visām bērnu programmās ir mutiski apvainojumi un "nolikšana", kas vidēji ir 7.7 reizes izteikti apvainojumi vienas 30 minūšu garas pārraides laikā. Ja šie apvainojumi būtu izteikti reālajā dzīvē, to nežēlība liktu aizrauties elpai (piemēram, frāze no Sūkļa Boba "kā tu vari naktīs gulēt, zinot, ka tu esi pilnīgs neveiksminieks?").

Bildes avots šeit

Varētu domāt, ka šādi apvainojumi tiek iekļauti raidījumos ar mērķi parādīt skatītājam, cik ļoti tie sāpina, taču nē - no 2628 reģistrētiem apvainojumiem tikai 50 gadījumos to izteicējs tika sodīts vai izlabots. Pārējos 84% gadījumos citi varoņi tikai smējās vai nereaģēja vispār uz to.

Vēl kāds aspekts. Tradicionāli agresīva uzvedība tiek saistīta ar sliktu vidi mājās, ar ko tiek saprasts - konflikti mājās, fiziski sodi, vardarbīgas televīzijas programmas. Lai arī to nevar atzīt par nepareizu, tomēr daudzi no šiem uzskatiem ir izrādījušies maldinoši. Katrs bērns redz savus vecākus strīdāmies par ikdienišķiem niekiem, kā - kurš aizmirsa paņemt veļu no ķīmiskās tīrītavas, apmaksāt rēķinus vai kura kārta ir iznest miskasti. Dzīvesbiedri izsaka viens otram savas dusmas divas līdz trīs reizes biežāk, nekā izrāda viens otram savu pieķeršanos. Un, lai arī vecāki varbūt mēģina pasargāt savus bērnus no strīdēšanās, patiesībā bērni ir tam liecinieki vismaz 45% gadījumu.
Bērnu labsajūtu ļoti ietekmē vecāku savstarpējās attiecības, daudz vairāk nekā attiecības ar vienaudžiem. Tieši tādēļ ir svarīgi ļaut bērniem būt lieciniekiem ne tikai pašam strīdam, bet arī tā atrisinājuma. Ja bērns redz strīdu pārtraucamies pusvārdā. tas viņu ietekmē negatīvi. Taču, ja bērns redz kā konflikts tiek nogludināts, tas viņu atkal nomierina. Tas nozīmē, ka vecāki, kas iepauzē savu strīdu un dodas to atrisināt uz citu istabu, lai aiztaupītu bērnam klātbūtni konfliktā, nodara viņam vairāk ļauna nekā laba; jo īpaši, ja pēc tam vecāki nepaskaidro: "klau, mēs visu atrisinājām!".

Bildes avots šeit

Ja mēs varam pieņemt, ka bērni piedzīvo daļu vecāku savstarpējo konfliktu un ka tas var būt produktīvi, vai to pašu var teikt par nesaskaņām ar vienaudžiem? Vai ir kāds vienaudžu konfliktu līmenis, līdz kuram bērnam būtu jāmācās to atrisināt pašam bez vecāku iejaukšanās?
Aizsargāt bērnu ir dabisks vecāku instinkts. Taču beigu galā mēs viņiem neiemācām tikt galā ar dzīves pacēlumiem un kritumiem. Tas ir veselīgs instinkts un pirms 50 gadiem vecākiem bija tāds pats instinkts, tikai viņiem nebija ne laika, ne enerģijas iejaukties. Šodien dažādu iemeslu dēļ šie ierobežojumi mūs neapstādina un mēs kļūstam traki. Vecāki lauza galvas par to, vai ir pienācīgi lekt smilšukastē, lai aizsargātu savu bērnu no cita bērna, kas ņem nost mantiņas. Citi vecāki nesaprot, kā rīkoties ar savu sociāli agresīvo bērnu. Nevienam nav skaidras atbildes.
ASV lielākajā daļā skolu tagad valda oficiāls uzskats, ka tiranizēšana un saķeršanās ar vienaudžiem nav sava veida rakstura veidošana un vienkārši bērnības sastāvdaļa, nē, tā ir nepareiza un to nedrīkst pieļaut. Daļā skolu ir izsludināts nulles tolerances līmenis attiecībā uz citu bērnu tiranizēšanu, nosakot, ka tas netiek pieļauts ne mazākajā mērā. Taču rodas kāda liela problēma, pastumjot visas bērnu agresijas zem tiranizēšanas nosaukumu. Proti, lielākā daļa ļaunuma, nežēlības un kaitināšanas, ar ko skolā saskaras bērni, nāk nevis no "sliktajiem", "kauslīgajiem" bērniem, bet gan to īsteno populārie, apbrīnotie un iecienītie bērni.
Agresija visbiežāk tiek pielietota kā veids, kādā nodrošināt dominanci, iegūt kontroli vai nosargāt savu statusu.

Bildes avots šeit

Agresija nav vienkārši sociālo prasmju trūkums. Tieši pretēji, daudzām agresijas izpausmēm ir nepieciešamas izkoptas sociālās prasmes, pat fiziskā agresija bieži ir sociāli izmanīga bērna pazīme. Nav tā, ka agresīvi bērni ir nejūtīgi. Pretēji - bērni, kas ir agresīvi attiecībās ar citiem, ir īpaši jūtīgi. Viņi uzbrūk rafinētā un stratēģiski pareizā veidā. Šādiem bērniem ir jābūt sociāli gudriem, veidojot savu sociālo tūklu tā, lai viņš zinātu pareizās pogas ko spiest, lai savu oponentu padarītu traku. Agresija parādās, kad jaunizceptie pusaudži atklāj paši sevi. Viņi apgūst "krutumu" - kā patikt cilvēkiem.
Kad vecāki saka savam pusaugu bērnam, ka ir nepareizi izplatīt baumas vai sist, viņi burtiski mēģina atņemt bērnam iespēju apgūt sociālās dominances iespēju. Kā vecāks jūs varat teikt Nedari tā!, taču bērns redz pretējo efektu un tam ir ļoti liels spēks. Kamēr vien bērnam būs tieksme būt priekšplānā, tikmēr vecāku pūliņi netiks sadzirdēti.
Vēl atliek jautājums, kādēļ vienaudži nenovēršas no agresīvajiem biedriem? Kādēļ tik daudz agresīvu bērnu ir tik populāri? Viens no iemesliem ir tas, ka agresīva uzvedība tāpat kā cita noteikumu laušana tiek uzskatīta par pieaugušo izaicināšanu, kas agresīvos bērnus padara par neatkarīgiem un vecākiem savu vienaudžu acīs. Bērns, kas vienmēr piepilda savu vecāku cerības un ievēro viņu noteikumus, var tikt uzskatīts par gļēvuli.
Savukārt otrs iemesls, kādēļ agresīvi bērni saglabā savas sociālās pozīcijas, ir tas, ka ne jau visi agresīvie bērni ir velnēni (tāpat kā ne jau visi neagresīvie bērni ir enģelīši)."

Tāds ir P.Bronsona viedoklis. Un ko jūs par to sakāt?

Pasaku zemē

Ziniet, kur es biju nokļuvusi? Pasaku zemē. Izstāde "Art Deco stils - starpkaru periode mode" ir kas līdzīgs krāsainai ledenei, pēc kuras apēšanas vēl ilgi saglabājas cukura garša uz mēles. Kā rakstīts izstādes pieteikumā, "tajā eksponēti 80 tērpi un vairāk nekā 200 aksesuāru, kā arī fotogrāfijas un gleznas, kas attiecas uz 20.gs. 20.-30. gadu periodu". Ja jūs tur vēl nebijāt, tad nāciet - parādīšu mazu daļiņu no tā skaistuma, kas vēl līdz oktobra beigām apskatāms Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā.

Aksesuāri krievu stilā

 

Kāzu tērps

Kāzu aksesuāri

Kāzu aksesuāri

Čarlstona kleita no muslīna, izšūta ar stikla pērlītēm un fliteriem. Modes nams Kitmir, Parīze, 1924

Rozā parāde

Dāmu aksesuāri: cepure ar atraitnītēm, stikla pērlīšu somiņa, vēdeklis

Emancipēto sieviešu dāmu aksesuāri: kurpes, bezroktura somiņas, papirosu iemutis, pūderis, jostu sprādzes un maks

 

Dāmu aksesuāri 1920. gadu sākumā: cepure ar paradīzes putnu

Un vēl kāds iedvesmojošs skatlogs, ko nejauši ieraudzīju Vecrīgā pēc izstādes apmeklējuma: