svētdiena, 2017. gada 26. februāris

Svētnīca

Vairāk vai mazāk mīlēts, dažādos dzīves posmos lolots, citkārt pieciests - mans ķermenis man līdz šim ir bijis "rīks". Vai "instruments". Pēdējos gados lielākoties priecīgi izmantoju savu ķermeni dzīvošanai, īpaši labi pieņēmu to, kad, atturoties no dažu produktu lietošanas uzturā (lai uzlabotu savu pašsajūtu), atvadījos no dažiem, manā ieskatā, liekajiem kilogramiem. Tad šķita, ka esmu pat gaisīga un tāda arī skrienu pa pasauli, izrotājot savu ķermeni ar drēbēm, kurpēm un krellēm. Pūciņas fiziskais stāvoklis tomēr mani nepaglāba no smagās tuvošanās zemei un tam, kas zem tās. Mans ķermenis bija viegls, bet gars simtiem kilogramu smags. Mēs visi - mans ķermenis, gars un no pasaules atdalījies "es" - ilgi staigājām pa šauru līniju virs bezdibeņa, līdz kritiskajā punktā es pieņēmu lēmumu, ka "mums" ir jāturpina dzīvot. 
Pagāja laiks, un depresija kļuva par pagātni ar sarkanu izsaukuma zīmi kā brīdinājumu nākotnei. Kad es atmodos dzīvei, dzīvība ienāca manī pavisam tiešā veidā. Dzīvības vārds bija "bērns".
Sasniedzot noteiktu briedumu savā dzīvē, es pamazām sāku sadzirdēt savu ķermeni. Izrādījās, ka tas nav rīks. Mans ķermenis ir es. Klausoties sevī un paļaujoties uz sava ķermeņa caur aizlaikiem iegūtām zināšanām par to, kas jādara, es laidu pasaulē savu trešo bērnu. Šī pieredze mani ir pacēlusi debesīs, kur fiziskas sajūtas pārstāj eksistēt un pastāv tikai absolūta labsajūta.
Hormonu trakajām dejām norimstot un pirmajām nedēļām paejot, vēroju, kā mans ķermenis atkal pārvēršas, pārkārtojas, mainās. Šķita, tas atgriežas iepriekšējā formā. Tomēr, izmēģinot vecās drēbes, pārņēma bezspēcība, jo, protams, viss bija par ciešu un apspiestu. Bēdas un asaras, un nelīdz mīļu cilvēku skandētais, ka vēl ir par agru, esmu tikko laidusi pasaulē bērnu. Sajutusi, ka no vienkāršām skumjām līdz baisajam D. ir tikai neliels attālums, pārstāju uzskatīt, ka mēnesi, divus un visus trīs pēc bērna laišanas pasaulē man būtu jāspēj izskatīties, justies un apģērbties tā, kā gadu vai divus atpakaļ. Apstājos un atminējos savu eiforiju pēc bērna piedzimšanas. Tad es dievināju savu ķermeni par to, ko tas bija darījis un paveicis. Paņēmu rokās to, ko tas bija radījis. Un nodibināju jaunas attiecības ar savu ķermeni, ar sevi. No tā brīža es mīlu savu vēderu ar izstaipīto ādu, savas kājas ar grubulīšiem, savas smagās krūtis, kuras neietilpst nevienā mežģīņu krūšturī, bet dod barību, mierinājumu un prieku pašam brīnišķīgākajam - jaunajai dzīvībai. Es pateicos savam ķermenim par to dzīvības spēku, kas tajā mīt un kas ļāvis man darīt augstāko, kas manā dzīvē ir - izauklēt un laist pasaulē bērnus. Es domās apskauju savu ķermeni ik dienas, jo tā es apskauju sevi. Sajūtu savu fizisko un garīgo formu savienošanos ik dienu. Beidzot apzinos sevi kā veselumu. Ne tikai mani bērni, arī es pati esmu perfekta tāda, kāda esmu katrā no dzīves brīžiem.
Un vēl es nedaudz vingroju, kad saņemos, un dzeru ūdeni.
Mīliet sevi.

2 komentāri:

  1. Paldies, ka padalījies un apsveicu ar bērniņu! Sāku sekot Plūmītes pasaulei, kad biju majās ar pirmo bērnu pirms gamdrīz 7 gadiem, un - laikam tapēc, ka šis bogs ir tik personisks, laiku pa laikam iedomājos, kā Tev sokas, lai gan protams dzīvē Tevi nepazīstu. Veiksmes!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par tavu komentāru. Man tas daudz nozīmē.

      Dzēst