ceturtdiena, 2017. gada 3. augusts

Reality check

Idillisku brokastu potenciāls uz paplātes
Viņdien man izdevās izdzert puskrūzi kafijas karstu, tādu, kā man patīk. Vēl vairāk – man izdevās izlasīt četrus vai piecus dzejoļus; tiesa gan, tikai vienu no tiem es uztvēru, jo lielākā daļa prāta bija aizņemta, virpinot trešo aci pa labi un kreisi, mēģinot sekot līdzi visiem trīs bērniem, vai tie ir drošā situācijā sev un pārējiem diviem. Tas bija laimīgs rīts. Ar tām desmit minūtēm, ko veltīju [gandrīz] tikai sev, pietika, lai šis rīts iesēstos manā atmiņā kā laimīgs.
Faktiski jau katrs rīts, kad pamostos un mēs visi esam izgulējušies un veseli, ir laimīgs. Bet reti kurš ir tāds, kurā pēc acu atvēršanas momentā netieku ierauta dienas virpulī, kurš norimst tikai vakarā, kad es sev jautāju: vai šodien es kaut mirkli pasēdēju tikai pati ar sevi? Visbiežākā pozitīvā atbilde ir: jā, es no rīta dažas minūtes biju dušā klusumā.
Realitāte virtuvē pēc brokastīm
Pagājšnedēļ man zvanīja kāds draugs un pa pusei jokojot vaicāja, kad tad būs ceturtais. Ja pirmajos mēnešos pēc Ziediņa piedzimšanas es entuziastiski būtu ļāvusies apspriest šo tematu, tad tagad, kad bērnam jau 9 mēneši un viņa alkst atklāt pasauli, ne vien silti gulēt manā azotē un murrāt, es varu vien savilkt seju un teikt: kad tev pašam būs trīs, tad atgriezīsimies pie šīs sarunas.

Bērni ir tik forši, bērni ir svētība. Es viņus mīlu. Vienlaikus ikdienas realitāte ir tāda, ka bērni ir arī rūpes un uzvilkti nervi, patukšoti pacietības krājumi, neepilētas kājas, remdena kafija, veļas kalni un atlikta dalība vecāko bērnu mazajos ikdienas priekos (“pagaidi, es tūlīt, vēl drusciņ un es nākšu”). Es nezinu, kā būs, kad arī Ziediņš būs jau “liels”, varbūt tad visas pirmo gadu uzmanīšanas rūpes būs aizmirsušās, bet šobrīd – šobrīd es noliecu galvu visu daudzbērnu mammu priekšā. Trīs jau ir daudz, četri+ man pat ir grūti aptvert.
Pidžamās aizskriet uz jūru. Aizkadrā es ar trešo bērnu somā un vēl miega aizlipinātām acīm. Priecājos par viņu prieku, bet arī godīgi gaidu, kad varēsim iet uz māju un varēšu uz dažām minūtēm paslēpties dušā
Kad dažreiz paskatos bildes dažu trīs bērnu mammu Instagram profilos, man gribas sāji pasmaidīt. Tie smuki pasteļtoņos un dabiskajos materiālos saģērbtie bērni, skaistās mammu-meitu fotogrāfijas saules apspīdētās pļavās, brīnišķīgie viesistabu kafijas galdiņi ar izplaukušām pojenēm un svaigām kūciņām utt. – es nezinu, kā viņas to dabon gatavu. Es šaubos, ka tā vispār ir īstenība, kas ilgst vairāk par tām sekundēm, kas nepieciešamas fotogrāfijas uzņemšanai. Varbūt man vienkārši žēl, ka es tā nemāku, bet es sliecos domāt, ka drīzāk es protestēju pret nerealitātes tirgošanu, kas parastai sievietei-mātei kaut kur zemapziņā liek justies mazāk spējīgai. Kaut īstenībā es esmu Powerfrau. Tu esi Powerfrau. Mēs visas, kuras kaut kā dabū gatavu pārtikas iegādi, silta ēdiena pagatavošanu, tīru drēbju uzģērbšanu, veiksmīgu strīdu izšķiršanu (bieži), bērnu pakutināšanu (dažreiz) un kopīgu grāmatas lasīšanu (vēl retāk, bet tomēr), mēs visas tādas esam. Āmen.
Visu nevar apvienot. Kamēr es uzmanīju jaunākā bērna miegu, vecākie darbojās savā vaļā. Cukurs ir beidzies

8 komentāri:

  1. 3 manā skatījumā ir varoņdarbs! Tas pats fakts, ka Tu katru dienu nomenedžē to visu, ir apsveicams! :) Es cenšos nelasīt/neskatīties tos nopulētos profilus, stāstus, blogus, jo ja gadījumā tie cilvēki tā arī dzīvo, es negribu par to zināt, lai neielaistu galvā domas, ka es kaut ko daru ne tā, par maz vai ne tik labi. Es daru tik, cik varu un cik man gribās.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Cik interesanti! Nebiju pat iedomājusies, ka var darīt tik, cik gribās.
      Parasti viss notiek "vajag" kategorijās. Būs man jauns skatpunkts. Paldies, mīļā Una!

      Dzēst
  2. Tāpēc jau šī pasaule vēl eksistē, ka Sieviete spēj visu, kas tai bŗīdī vajadzīgs... Dievs radīja vīrieti un tad viņam ienāca prātā uzlabotais modelis :) :)

    AtbildētDzēst
  3. Prieks lasīt, it kā noguris stāsts, bet mīlestības pilns. Man tikai divi, bet arī biju praktiski spiesta strādāt tādu darbu vairākus gadus, lai spētu būt taksītis un menedžeris ikdienai, starp skolām, pulciņiem un treniņiem. Nepārtrauktā kustībā un ikdienas plānošanā. Bet neskatoties uz to, baudu katru dienu kopā, priecājos par katru viņu sasniegumu, arī savu :D
    Man patika reklāma, kas vienu laiku pa tv tika rullēta- mamma mazgā traukus, meita aicina, mammai nav laika, bet kad mammai beidzot laika, meita jau liela un nevajag mammas laiku. Te ir ļoti liela patiesība. Es, kas ir pedante līdz pēdējam sīkumam, esmu sevi pārkāpusi un atļaujos - atstāt nemazgātus traukus izlietnē, veļu piemirst izmazgāt, ka kaudze jau kāpj no groza ārā. Istabas neiztīrīt lieku reizi. WC apzīmētās sienas - tik nosmaidu, un ir mirklis, pasēdēt un apskatīt mūsu personīgo "mākslas galeriju" :D.
    Eh, tie ir tikai dzīves sīkumi. Galvenais būt kopā, veseliem un priecāties par ikdienas sīkumiem. Un laiku atradīsim sev, agri vai vēlu, pienāk brīdis, kad to mums būs atkal daudz, un tad ar skumju smaidu atcerēsimies, kā viņi nepiemērotos brīžos grib klēpī ierausties, patraucēt sarunu, vaig kūleņus un ritentiņus palīdzēt mest, kad galīgi nav laika. Kad gribi no rīta ilgāk pagulēt, bet tev sakrīt virsū čupiņa un kāds tur vairs miegs. Tas tikai mirkli mums dots. Un tāpēc baudām to visu ar sirdi un mīlestību.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. "Kad gribi no rīta ilgāk pagulēt, bet tev sakrīt virsū čupiņa" - šis ir viens no labākajiem brīžiem! Ļoti jauki pateici.

      Dzēst
  4. Ļoti jauki uzrakstīts. Man šķita nedaudz skumji (~ par it kā savu personīgo zaudēto laiku), bet patiesi uzrakstīts. Mēs varam būt laimīgas, ka mums ir tik daudz dots. Es, piemēram, sevi mierinu - zinu, ka atkal dzīvē būs laiks, kad lasīšu grāmatas (ne tikai komandējumos :)
    Tie perfektie soc.tīklu profili ir normāls bizness - cilvēki pārdod savus a la perfektos stāstus reklāmdevējiem. Man jau šķiet, ka tā ir sava veida gara stingrība - neticēt, neļauties un nenonicināt sevi tāpēc, ka mums tā nav.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par Tavu komentāru!
      Grāmatas lasīt - tā ir viena no dzīves baudām. Sapratu, ka tagadējā dzīvē tam vajag speciāli plānot laiku. Kaut vai kad mazais guļ, apsēsties blakus un paņemt grāmatu rokā, nevis skriet nebeidzamajos mājas darbos. Vai, ejot darbā pusdienās, kolēģu kompānijas vietā reizēm izvēlēties grāmatu. Un galu galā kādu reizi ielasīties naktī :)

      Dzēst