ceturtdiena, 2018. gada 12. jūlijs

Piedegusi

Šovakar iznācu no biroja un konstatēju, ka līst. Acis lipa ciet no noguruma. Velosipēds pieslēgts turpat lejā, lietus jaka mājās, zamša kurpes kājās. Aizgāju uz blakus esošo bāru iedzert vermutu un nogaidīt lietus beigas. Dzēriens bija garšīgs, bet muļķīga izvēle, jo no alkohola satura tajā miegs sāka nākt vēl vairāk. Taču lietus beidzās, un es varēju prātīgi aizripināt mājās, tikai drusciņ apšļakstot kurpes.
Mājās es nolēmu nokrāsot uzacis, jo ir sajūta, ka mana seja ir kļuvusi tik bāla, ka bez uzkrāsošanas vairs nav redzama. Acis joprojām līp ciet no noguruma. Nokrāsoju ne tikai uzacis, bet arī ādu zem tām. Vismaz mani varēs redzēt.
Šodien paiet mēnesis, kopš es biju slimnīcā. Parastā ceturtdienā pēc parasta skrējiena starp darbu, mājām, sabiedriskām aktivitātēm, drēbju pirkšanu bērniem, veļas mazgāšanu nakts stundās un neticamā kārtā iespiestu kosmetologa apmeklējumu es pamodos ierasti sagurusi, un nekas neliecināja, ka kaut kas jocīgs varētu notikt. Taču notika, un es pavadīju slimnīcā vienu garu nedēļu. Lai arī izgulēties tur nevarēja, jo četrvietīga palāta ar dažāda vecuma kundzēm uzliek zināmus ierobežojumus miega baudīšanai, tomēr savā ziņā atpūtos. Man nekas nebija jādara un nebija nekādu pienākumu, tikai sagremot notikušo un pastiept roku kārtējai asiņu pārbaudei vai sistēmas piekabināšanai. Palaida mani mājās ar sarakstu jaunatklātu kaišu, par kuru esamību līdz tam biju bijusi laimīgā neziņā, un pienākumu tās izārstēt. Ar ko arī godīgi nodarbojos. Taču mans stāsts ir par to, ka, guļot slimnīcā (cik gan šis teiciens ir patiess! Tur patiešām neko citu arī nevar īsti darīt.), es atcerējos, kā pēdējā laikā vairākas reizes biju teikusi kolēģei, cik nogurusi es esmu.
Nedaudz vairāk kā pusgads ir pagājis, kopš atgriezos darbā. Šodien pēkšņi atcerējos iepriekšējo vasaru - biju 24/7 kopā ar bērniem, jo mazo baroju ar krūti un tādēļ bijām vienā sakabē, lielākajiem bija vasaras brīvlaiks, non-stop braukāju no laukiem Latgalē uz laukiem Kurzemē, kārtoju somas, plānoju iepirkumus, veļas mazgāšanu, vadāju bērnus uz vietējo bibliotēku, plānoju mazās gulēšanas laiku ar lielāko peldēm jūrā un ezerā utt. Vīrs tikmēr dzīvoja pa pilsētu, gāja uz darbu, treniņiem, sūtīja mums bučas, divreiz bija kalnos un pie mums atbrauca lielākoties tikai nedēļas nogalēs, kas man likās gaismas gadu attālumā viena no otras. Es jau tad biju piekususi. Vasara beidzās, atgriezāmies pilsētā un aiziet, rudens darba grafiks.
Kad janvāra vidū pēc pusotra gada pārtraukuma sēdēju birojā pie galda, nespēju noticēt tam mieram, kas apkārt. Bet mieriņš bija īslaicīgs. Jau drīz es sapratu, ka vienīgā atšķirība no iepriekšējā režīma ir tā, ka pa dienu es esmu nevis "darbiņā" ar mazāko meitu, kad pie reizes varu apdarīt arī mājas soli, bet ka "darbiņš" tagad man ir divās maiņās. Pirmā maiņa birojā, otrā maiņa mājās. Neskatoties uz to, ka rūpes par ēst gatavošanu man nav jāuzņemas (es nevaru iedomāties, kā es to vēl varētu realizēt), ģimenes dzīves organizēšana (atcerēties, kur, cikos, kuram jābūt, atgādināt par to; atcerēties, ka viens vai otrs jāpieraksta pie ārsta; atgādināšana, ka jāved pie ārsta; maksājumu veikšana; meitas koncerttērpa sakārtošana pirms koncerta; atcerēšanās naktī izmazgāt balto kreklu pirms dārziņa pasākuma; dāvanu izdomāšana un sagādāšana; svinību organizēšana; atcerēšanās pateikt auklei, kur stāv kombinezons un tā tālāk, tālāk, tālu projām) ir tik milzīga emocionāla slodze, ka savienojumā ar pilnas slodzes darbu, kurā arī visu dienu ir jādomā, tikai cita veida risinājumi, tas veido mil-zī-gu slodzi.
Šonedēļ bija pirmās trīs dienas, kopš bērni ir laukos, mēs ejam uz darbu, un nav nekādu citu pienākumu. Bet es joprojām esmu piekususi. Varbūt jāizguļ viss sakrātais nogurums. Tad būs atvaļinājums. Un tad atkal rudens. Skola, dārziņš, pulciņi, grafiks, pienākumi...bams!
Mans darbs man patīk. Mana ģimene man patīk. Man patīk arī visu likt kopā, organizēt un redzēt, kā viss saliekas pa vietām, sanāk. Taču visa ir par daudz, un es nemāku atrast līdzsvaru, lai viss notiek tā viegli, pats no sevis. Visticamāk, tādēļ, ka tas nemaz nav iespējams.

1 komentārs:

  1. Plūmīte, cik man tuvas un saprotamas Tavas domas. Es esmu nu jau lielāku bērnu mamma (bet vēl ne pieaugušu), strādāju uz pilnu slodzi un cik man ir saprotams šis izmisums no ikdienas skrējiena. Nebeidzamā, nogurdinošā skrējiena. Pakaļ kam?! Novēlu atrast līdzsvaru Tev un man pašai. Novēlu iemācīties ''izslēgties'' un ''restartēties''. Bet varbūt, ka tas patiešām nemaz nav iespējams... Paldies par šo ierakstu!

    AtbildētDzēst