trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis

Uz bērnu operu!

Kopš pusaudžu vecuma mamma mani veda uz Operu. Pirmā operas izrāde, ko es noskatījos Baltajā namā, ir Traviata, no kuras es visspilgtāk atcerospēdējo ainu, kurā Violeta mira un es knapi valdīju asaras. Šī neizdzēšamā iespaida dēļ Traviata ir mana mīļākā opera. Tomēr ne visas operas izrādes man kā pusaudzei patika, dažās sēdēju un dīdījos, nevarēju sagaidīt beigas. Tas nav mainījies arī šodien, kad esmu pieaugusi un pati pēc brīvas izvēles eju uz Operu - ir izrādes, kas uzrunā, un ir izrādes, kurās garlaikojos.

Lai vai kā, mamma manī ir ieaudzinājusi mīlestību pret klasisko mūziku. Varbūt kāds oponēs, ka mīlestību pret mūziku nevar ieaudzināt - tā vai nu ir, vai nav, bet es tam nepiekrītu. Parādot augošam cilvēkam pasaules mūzikas daudzveidību un kultūras dziļumu, var pavērt viņam priekšskaru uz pavisam citu pasauli. Uz tādu pasauli, kurā viņš varbūt pats nemaz neielūkotos. Un tieši tādēļ es saviem bērniem (tiesa gan, pagaidām tikai meitai, dēlam vēl jāpaaugas) mēģinu rādīt, cik dažāda ir mūzikas pasaule. Šoziem ar meitu apmeklējām Patiešām maziņiem koncertus, bijām Brīnumskapja koncertā un tagad loģiski nonācām līdz operas apmeklējumam.

Šobrīd repertuārā ir izrāde "Spēlēsim operu!", kas pēc savas formas (izrāde ilgst vienu stundu bez pārtraukuma) man likās ļoti piemērota manai trīsgadniecei. Kā rakstīts operas mājas lapā, šī izrāde ir "Notikums visai ģimenei! Jūs gaida pārsteidzoša atkalredzēšanās ar iemīļotiem pasaku tēliem no Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes „Leļļu operas". Pasaku varoņi šoreiz ir gatavi ne tikai dziedāt un izdzīvot operas notikumus, bet arī stāstīt, kas ir opera, orķestris, rekvizīti, dekorācijas, kādas balsis ir sastopamas operā, no kā sastāv opera."

Un tieši tā arī notiek - izrāde norisinās kā stāsts par Pinokio, bet ik pa brīdim tēli it kā izkāpj no savām lomām un pastāsta, ka, piemēram, šie āboli nav ēdami, tie nav īsti - butaforija. Un seko īss paskaidrojums par to, kas vēl var būt butaforija. Vai arī - Malvīne stāsta, kā iedalās solistu balsis no augstākās līdz zemākajai. Tad kādā brīdī Lapsas un Runča sadziedāšanos pārtrauc viņu pašu paskaidrojums, ka dziedot kopā viņi ir duets, bet katrs atsevišķi dzied solo. Tiesa gan, es nezinu, vai bērni to spēj arī uztvert, atdalīt šo informāciju no izrādes konteksta. Mana meitene vēl īsti nesaprata, kāpēc pēkšņi tādi skaidrojumi, bet noteikti, ka vecākiem bērniem tas iesēžas atmiņā.

Man izrāde ļoti, ļoti patika. Lai arī sākumā man šķita, ka foršāk būtu, ja izrāde notiktu Lielajā zālē, kur bērns varētu izjust Operu visā tās majestātiskumā, tomēr sākoties izrādei es sapratu, ka tieši Jaunās zāles gaisotne ir daudz piemērotāka šāda tipa izrādei. Krāsains, bet nepārsātināts skatuves iekārtojums, pasakaini tērpi un brīnišķīgi izstrādāti tēli. Karabass-Barabass ar savām matainajām padusēm un melno spalvu kušķiem uz rokām mani sajūsmināja visvairāk, Amēlijai gan no viņa bija bail. Toties viņai ļoooti patika kaķenīte Džilda, kuras lomu dziedāja Evita Zālīte un kuras tēlu man būtu gribējies izrādē redzēt vairāk, jo viņa, manuprāt, ir ideāla bērnu operu aktrise - balss, intonācija, kustības - viss tik ticams un fantastisks! Šajā vietā man jāpiemetina, ka dzīvē viss ir saistīts. Jo izrādās, ka arī Laine ar ģimeni ir bijusi uz šo izrādi un satikusi Evitu, un gadījumā, ja mēs ar meitu nebūtu nokavējušas pirmās minūtes un būtu paspējušas ierasties, pirms izdziest gaismas, mēs noteikti būtu ieraudzījušas Laini un pamājušas viņai :) Un palūgušas silti, silti pasveicināt Kaķenīti Džildu jeb Evitu Zālīti no viņas jaunās pielūdzējas Amēlijas!

Mēs iesim uz šo izrādi vēl! Rudenī.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru