Pēdējā laikā es bieži braucu uz darbu ar pilsētas sabiedrisko transportu - autobusu. Kopā ar mani vienā pieturā parasti iekāpj arī kāda grūtniece. Šajā autobusa maršruta vietā autobuss parasti jau ir pilns, un brīvu sēdvietu nav. Pirms kāda laika varēja tikai nojaust, ka šī sieviete ir grūtniece, jo ej tu sazini, vai tās formas rodas no augošā punča, vai biezajām ziemas drēbēm. Taču nu jau kādu laiku ir pilnīgi skaidrs, ka tā nav tikai ziemas jaka, kas veido to izliekumu vēdera apvidū. Katrā ziņā es esmu pārliecināta, ka tā ir topošā māmiņa un man šķiet tikai pašsaprotami, ka pilnajā autobusā kādam no pasažieriem pienāktos celties kājās un piedāvāt viņai savu vietu.
Kā jūs domājat, vai kaut reizi no tiem braucieniem, kad esam kopā bijušas autobusā, kaut viens cilvēks būtu piedāvājis viņai apsēsties? Nē.
Un tas mani patiešām pārsteidz, ļoti negatīvā nozīmē pārsteidz. Patiesībā pat šokē. Jo lielākoties tie cilvēki, kas sēž autobusa priekšpusē, tai skaitā arī vietās ar apzīmējumu "invalīdiem, pasažieriem ar bērniem un grūtniecēm", ir vai nu sievietes un vīrieši ap 40, 50 gadu vecumu, vai arī jauni cilvēki - pēdējo klašu skolnieki, studenti un izteikti bieži tās ir jaunas sievietes, kuras pašas varbūt ir mātes vai potenciālas topošās māmiņas. Šie nav slimi vai veci cilvēki, kuriem ir grūtības noturēties taisni uz divām kājām. Taisnība, lielākoties arī grūtnieces nav slimi cilvēki, tomēr, cik atceros, kādā brīdī kļūst grūti ilgstoši stāvēt kājās, kad smaguma centrs ķermenī ir pārvietojusies uz vēdera pusi.
Kurp mēs ejam, ja apkārtējā sabiedrība ir tik vienaldzīga? Ko mātes māca saviem bērniem - skolēniem, kuri acis nepamirkšķinot sēž un no galvas līdz kājām ar interesi nopēta kājās stāvošu grūtnieci, kamēr paši neizkustas no savas sēdvietas ne par milimetru?
Šorīt es gandrīz nenocietos un pajautāju trīsdesmitgadīgai sievietei, kura sēdēja, demonstratīvi pagriezusi galvu pret logu, lai neredzētu to milzīgo vēderu, kas turpat līdzās viņai stāvēja kājās, "Vai jums nešķiet, ka jums ir jālaiž šī māmiņa apsēsties?" Es nepajautāju. Bet, ļoti iespējams, ka kādu citu rītu, kad atkal braukšu vienā autobusā ar "savu" grūtnieci, kurai atkal neviens nepiedāvās apsēsties, es saņemšos un nebūšu tik pieklājīga. Jo ja sabiedrība ir vienaldzīga, man tādai nav jābūt.
manuprāt, tas bieži iesākas bērnībā, kad bērni sēž pārpildītā transportā blakus mammai uz atsevišķa sēdekļa... bet, jā ,vienaldzība reizēm ir šokējoša un starp citu ne tikai pie mums, kaut ko līdzīgu esmu pati izbaudījusi Strasbūrā ar mazmeitiņu uz rokām stāvot pilnā tramvajā, kur sēž jaunieši... mūsdienu civilizācijas posts un daudzu nelaimju cēlonis- vienaldzība, līdzjūtības un mīlestības trūkums..
AtbildētDzēstPiekrītu Irēnai.
AtbildētDzēstTeikšu seniliem vārdiem-kad mēs augām, tad tā gan nebija! Bija jau gan kādu reizi-bet konkrētais gadījums tika momentāli pasažieru vidū apspriests un kaunināts, kamēr sedētājam nekas cits neatlika kā piecelties :)
Plūmīt, nākamreiz NOTEIKTI aizrādi sēdmaņām!
Ja atklāti-savos 35 pāri esmu izaugusi un aizrādu visiem, kuri sabiedrībā pārkāpj man bērnībā iemācītās pieklājības, morāles, vidi tīru uzturošās normas! Viens gan-vienmēr izvērtēju, vai fiziski nevaru atrauties "pa muti", pret tādu spēku gan es necīnos. Taču-ja ir iespējams, tad ir "jāaudzina" tie, kas paši nesaprot. Un ir 17gadīgi puikas pārstājuši mest sauleņu čaumalas zemē, un ir mazāki skuķīši pacēluši papīrus, un esmu aizrādījusi arī par sevi vecākam kungam, ka tur, kur tikko viņa suns pakakāja uz ietves malā(ziemā), staigā arī viņa bērns...
VIENALDZĪBA pasaulē ir visgraujošākais! Visās jomās.
Autobusā, kurš pārpildīts ar jaunajiem karavīriem, reiz novēroju sekojošu ainu. Kājās stāvēja siviete, kura turēja rokās mazu bērnu. Lieki piebilst, ka visi brašie jaunieši bija iegrimuši dziļās domās (droši vien par bīstamajiem un sarežģītajiem uzdevumiem,kas viņiem daļā būs jāveic). Un tad iekāpa jauna blonda meitene...Viņa vēl nebija paspējusi nopirkt biļeti, kad jau viņai laipni tika piedāvāta sēdvieta. Arī tā mēdz būt...
AtbildētDzēstVispār, mīļie komentētāji, totāls sviests, vai ne? :) Tā vietā, lai mēs, sievietes būtu sievišķīgas un jaukas, mums sabiedriskās vietās jāmāca jauniem cilvēkiem (un arī padzīvojušām dāmām ar stingru pūdera kārtu, kā tā sieviete šorīt autobusā, kas atkal izlikās neredzam citus pasažierus, kam ir priekšroka sēdēt) it kā vispārpieņemtas pieklājības normas! Cerams, ka tuvojoties lielākam vecumam nekļūsim par īsteniem babuļiem-pukstētājiem :D
AtbildētDzēstes ieteiktu pajautāt nākamreiz tai sievietei, vai viņai nav grūti stāvēt un tad, ja atbild, ka jā, tad tiešām palīdzēt un palūgt, lai kāds palaiž. Citādi- varbūt viņa nemaz negrib, lai šitā viņai uzmanību pievērš un tas kašķis sagādās vairāk neērtu sajūtu nekā kājās stāvēšana.
AtbildētDzēstLou, es piekrītu, ka nav ko uzbāzties pārlieku ar savu palīdzību, taču šoreiz mans sašutums ir par to, ka neviens pat nepiedāvā. Labi varu iedomāties, ka pašai nemaz negribas sēdēt, bet tas vien, ka cilvēki to pat nepajautā/nepiedāvā, tomēr ir slikts rādītājs.
AtbildētDzēst