Darba dzīve

Darba dzīve ir okej, ja man tā īsi jārezumē. Savādi ir tas, ka tās lietas, rituāli un nodarbes, kas iepriekš bija mana ikdiena, nu ir kļuvušas par nerealitāti; atmiņām. Nedēļas ritums tik strauji ir mainījies, ka brīžiem jājautā sev, vai tas, kas bija iepriekš "dzīve parastā", vispār bija pa īstam?

Kamēr blogošanā ieņemu piespiedu pauzi un mēģinu atrast jaunu rāmi dienas darbiem, vēlmēm un iespējām, tikmēr padalos ar pāris bildēm no mana kabineta un dzīves darbā. Lai nepazustu pavisam :)

Gads un astoņi mēneši

Tieši tik daudz (maz?) laika pagājis, kopš pēdējo reizi gāju uz darbu. Tagad šī laika atskaite ir pārtraukta, jo nupat esmu atsākusi strādāt. Atkal kļūstu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, tā teikt. Daudzuprāt, dzīvot mājās, būt kopā ar bērniem un audzināt tos un rūpēties par mājsaimniecību nav nopietni, tas jau nav nekāds darbs un vispār - bērni ātri izaugs un tu, ja upurēsi karjeru bērnu dēļ, tad attapsies pie sasistas siles... Cik viegli ir iedomāties, ka zini labāk cita vietā. Cik viegli ir dzīvot stereotipu gūstā un vērtēt citus.. Dzīve mājās ar maniem brīnišķīgajiem bērniem mani ir pildījusi ar laimi, man tas tiešām patīk. Bet šobrīd man jāmācās atrast piepildījumu arī citur, un tad jau laiks rādīs, pa kuru ceļu iet tālāk.