Bbbaismīgais Helovīns mūsmājās

Cik labi ir dzīvot mūsu mājā - komūnā! Kāds no kaimiņiem izgrebj ķirbjus un inkognito izdekorē ar tiem mājas ieeju. Cits kaimiņš palaiž savus bērnus izstaigāt visus stāvus, biedējot kaimiņus un prasot saldumus. Mūsu meita par to visu ir šššausminoššā sajūsmā un, skat, jau piecas minūtes pēc kaimiņpuiku apciemojuma stāv pilnā ekipējumā un gatava doties pie kaimiņiem. Sejā var redzēt saspringumu, bet kāre pēc saldumiem uzvar jebkādas bailes! Drošības sajūtai tētis stāv dažus kāpņu pakāpienus zemāk, bet Amēlija braši dodas savā pirmajā Helovīngājienā. Vakara guvums - trīspadsmit saldumu vienības.
Neplānoti un mūsu ģimenē neierasti, taču traki jautri svētki :)


Amēlija šobrīd ir tik pozitīvi uzlādēta, ka rītdienai jau ir ieplānojusi ķirbja izgrebšanu Hello Kitty formā...

Svētdienas maizīte

Sigulda 27.10.2012. rītā. Sportisti novērtē apstākļus pirms izturības skrējiena sākuma.

Darbīga sestdiena, kad katrs uz savu pusi un darīšanās - vīrs skrēja pret un pa Siguldas kalniem, es ar bērniem bijām ciemos pie citiem bērniem, tad vēl neatliekams brauciens uz lielveikalu silto bērnu bikšu meklējumos un, skat, jau vakars un nakts. Tāpēc svētdienas rītu gribējās tā mierīgi un skaisti.

Kad svētdienas brokastīm nekādi priekšdarbi nav veikti, bet gribas skaisti pabrokastot, es cepu sodas maizīti. Tā ir visātrāk pagatavojamā maize, ko zinu - nav jāraudzē, jāgaida, tikai viss jāsamaisa kopā un jāizcep. Ierakstot googlē "soda bread recipe", atradīsiet daudz variantu šai klasiskajai īru maizei; es cepu tā:

Sastāvdaļas:

- 250-300 g miltu

- 50 g auzu pārslu

- sēkliņas (pēc izvēles)

- 1 tk sodas

- 1 tk sāls

- 1/2 tk cukura

- 300 ml piena

- 3 ēk olīveļļas

Pagatavošana:

1. Uzkarsē krāsni līdz 230 grādiem. Cepamo plāti izklāj ar cepampapīru vai apkaisa ar miltiem.

2. Atsevišķi samaisa sausās un slapjās sastāvdaļas. Tad miltu maisījumā iemaisa pienu ar olīveļļu [ar mikseri, izmantojot mīklas uzgaļus/slotiņas], līdz izveidojas viendabīga masa. Ja pārāk ķepīga, jāpieber vēl milti.

3. Ar mitrām rokām ņem mīklu no bļodas, veido klaipiņu un liek uz plāts. (Klasiska sodas maize ir apaļa klaipa formā, bet pēdējās reizes es esmu veidojusi to klasiski garenu - to ir vieglāk sagriezt, nekā apaļo.)

4. Cep vidēji 20 minūtes. Ēd siltu.

Saēdušies īru sodas maizi ar sviestu un brīnišķīgo Ievas sieru, bērni bija gatavi ziemas priekiem. Pārsteidzoši, ar kādu sajūsmu viņi bauda sniegu! Lai arī šeit kundziņš ir nogāzies zemē un ne pārāk apmierināts purina kājas pa gaisu, tomēr kopumā Filips nemaz neminstinājās un droši soļoja iekšā nezināmajā - sniegā. Atceroties meitas pirmos sniegsoļus, biju nobažījusies, ka puisis arī protestēs, bet nea, viss labi.

Amēlija arī jau paaugusies liela, un spiegdama bauda ziemas priekus. Arī par to man liels pārsteigums un vēl lielāks gandarījums. "Uztaisi man piku!" un "Enģeļi" ir divas iecienītākās spēles (pagaidām).

Tā izskatās dēla pēda pret manējo. Skatoties pēc izmēru tabulas, starp viņa pēdu un manējo ir tieši 20 izmēri pa vidu :)

Savukārt, spriežot pēc ēnām, mans gadu un divus mēnešus vecais dēls mani jau drīz pāraugs!

Svētdienas noslēgums tikpat garšīgs kā dienas sākums. Katrs pēc savām vēlmēm piemeklēja sev vakariņas un priecīgi notiesāja. Ar pilnu vēderu labāks miegs šajā sagrozītā laika dienā.

Kādi vārdi paliks aiz mums?

Pēdējās nedēļas es intensīvi strādāju pie savas korporācijas žurnāla, kas ir izdevums, kas paredzēts lietošanai tikai korporācijas loceklēm un kas atspoguļo tās locekļu dzīvi vesela gada garumā. Es esmu šī žurnāla redaktore un rūpējos par tā satura veidošanu un salikšanu kopā. Tuvojoties rudenim, kad žurnālam jāiznāk, sākas intensīvs darbs, kas paņem visas manas brīvās nomoda stundas - gan dienā, gan vakarā un naktī, rediģējot, šķirojot un kārtojot visus iesūtītos rakstus. Ņemot vērā, ka šajā organizācijā ir biedres no divdesmit līdz simts gadu vecumam ar dzīvesvietām tik dažādās pasaules malās kā Rīga, Adelaida, Melburna, Ņujorka, Čikāga, Mičigana, raksti, ko es saņemu, ir ļoti dažādi un ar dažādām dzīves pieredzēm piesātināti. Bet ir kāda rakstu grupa, kurā gandrīz visi sacerējumi izklausās kā viena gara, gara slavas dziesma, kaut rakstīti par pavisam dažādām sievietēm. Tā ir piemiņas rakstu nodaļa, kurā tiek publicēti mūžībā aizgājušo korporācijas locekļu dzīves apraksti.

Cik skumji tas varbūt arī izklausās, tik pretēji ir šie raksti. Vismaz man kā redaktorei vienmēr ir ļoti patīkami lasīt atmiņas par aizgājušās sievietes mūžu. Varbūt lasītājs, bīstoties nāves elpas, pārlec pāri šiem rakstiem,  nezinu, taču mans pienākums ir tos izrediģēt un sakārtot, tādēļ es tos vienmēr izlasu. Un tie ir pilni prieka un lepnuma. Es nezinu, varbūt tas vienkārši ir aizgājušais gadsimts, kaut kas no pagājušās pasaules, taču šo sieviešu mūžs, kā likums, ir tāds, kurš lasītājam kalpo par iedvesmu labākai dzīvei šeit un tagad. Vēstures pagriezienu rezultātā daudzas no latviešu sievietēm nonāca citās zemēs, ļoti daudzas - ASV, arī Austrālijā, kur atrada savas biedres no pirmskara Latvijas korporācijas rindām un apvienojās trimdas kopās, tā atjaunojot korporāciju darbību ārpus Latvijas, kur šīs organizācijas bija aizliegtas visus padomju gadus. Pat nepieminot korporācijas, ikkatram ieceļotājam svešajā zemē bija jāveido sava dzīve no jauna, jāmeklē jauna mājvieta, darba vieta un draugu loks. Ļoti daudziem nācās pārkvalificēties, studēt no jauna, sākt strādāt pavisam citu darbu, nekā dzimtenē ierasts. Tāds ir ļoti daudzu ārzemju latviešu sieviešu dzīves apraksta sākums.

Grūtības tika pārvarētas. Tika nodibinātas ģimenes un/vai izveidots jauns draugu loks, atrasti domubiedri, dibinātas organizācijas. Sākās ikdienas dzīve. Bet arī tajā šīs brīnišķīgās, drosmīgās sievietes neaprakās un nepagura. O, nē. Viņas organizēja tematiskas draugu tikšanās, ceļoja pa pasauli, piedalījās saviesīgos vakaros, modelēja apģērbus, nodarbojās ar labdarību, gleznoja, atvēra veikalus, izveidoja jaunas izglītības programmas - dzīvoja ar pilnu krūti. Man tas šķiet apbrīnojami, cik daudz prieka, lepnuma un laimes ir atmiņās par visām šīm sievietēm, par kurām es tagad uzzinu tikai tādēļ, ka esmu ar viņām vienā organizācijā. Taču viņas jebkurā gadījumā ir man apkārt, pat, ja es par viņām nezinu. Ne tikai 20. gadsimtā, arī tagad ir tik daudz iedvesmojošu sieviešu mums apkārt.

Un tā nu es par to visu pēdējās nedēļas domāju. Vajag dzīvot ar prieku, pat, ja ikdiena reizēm noved līdz baltām pelītēm, vajag trenēties just prieku. Rīkot svētkus. Cik bieži jūs rīkojat svētkus? Sev par laimi (un prieku :)), es to daru bieži. Nāku ar bērniem no dārziņa un izlemju ieiet kafejnīcā, kur katram mazajam tiek pa ābolkūciņai, par ko ar mirdzošām acīm viņi stāsta man vēl pēc nedēļas. Vakarā uz galda iededzu lielo sveci, Amēlija saklāj salvetes un mēs ēdam it kā parastas, bet tomēr svētku vakariņas. Vai sestdienas rītā aizbraucam visi uz parku. Izrotājam māju ar kļavu lapām. Uzaicinām pēc darba vakariņās draugus. Ar bērniem vakarā klausāmies bērnu dziesmu disku, un visi dejojam. Sarīkojam ar vīru pēkšņu kafijošanu darbdienas vidū. Simtiem sīkumu, kas izkrāso dienu, nedēļu un rada atmiņas par to, ka mums ikdienā bija forši, ka mēs daudz smaidījām un priecājāmies. Un mūža noslēgumā jau nekam citam nebūs nozīmes, kā vien atmiņām. Par to, cik mēs skaisti svinējām dzīvi.

Zvēriņi dzīro

Kamēr mana ikdiena šobrīd sastāv no liela darba apjoma un vienlaikus arī enerģijas izsīkuma, parādīšu jums, cik labi mūsmājās klājas meitas zvēriņiem. Viņu dzīve paiet tādās dzīrēs, ka vakara noslēgumā vairs nav spēka piecelties no galda. Nē, kur nu galda - pat no šķīvja nav vairs spēka galvu pacelt.

Patiesību sakot, šīs bildes ir jau gadu vecas. Pagājušajā oktobrī, gaidot savas vārdadienas viesus, Amēlija šādi izspēlējās pie galda. Šogad viņa ir jau par gadu lielāka un kļuvusi daudz viltīgāka. Šodien viņa man pirmo reizi apzināti sameloja, pie kam darīja to tik pārliecinoši, ka, ja es nezinātu, ka tā nav taisnība, uzreiz noticētu. Vieni bija nopietni meli un otri - mazāk nopietnie - sekoja tikai pāris stundas vēlāk. Izskatās, ka ir sākusies jauna fāze mūsu attiecībās, jo katru reizi, kad viņa man atbildēs uz kādu svarīgu jautājumu, es neapzināti veikšu kluso analīzi sevī, par to, vai viņa saka taisnību, vai nē. Man šķiet uzkrītoši, ka viņas atklājums par to, ka melojot var panākt sev labvēlīgāku situāciju, ir jau tik ātri nostabilizējies viņas prātā kā laba alternatīva. Nu, ko, pienācis man laiks atkal pieet pie grāmatplaukta sadaļas "bērnu audzināšanas gudrības" un palūkoties, ko par to saka citi vīri un sievas. Bet tikmēr - lai jums labs miegs un nesāp vēders!

KCWC 6. un 7. diena

Bērnu apģērbu šūšanas nedēļas noslēgumā mēs ar ģimeni braucām uz laukiem, kur notika pagraba pamatu betonēšanas talka. 

Vīratēvs bija salīdzis kaimiņus par palīgiem, arī dēls un znots tika pielikti pie darba (aizkadrā), un visas nedēļas nogales garumā pagalmu pieskandināja javas maisīšanas mašīnas. Viss pa nopietno.

Es nebiju iedalīta pie reālā darbaspēka (jocīgi!), pie kam man bija uzdevums (mans iekšējais uzdevums :)) novest šūšanas nedēļu līdz pieklājīgam galam, tāpēc es iemetu mašīnā līdzi šujmašīnu. Bez īpašām cerībām, ka noderēs. Un tā nu es priecīgi dzīvojos pa istabu, līdz saģērbu bērnos, devos pastaigā un sapratu, ka IR AUKSTI!

Nesaprotamā kārtā (nevar būt, ka pie manas aizmāršības bija vainojams vakars pirms izbraukšanas, kurā ar draudzenēm skatījāmies NY bildes un dzērām šampanieti!) nebiju paņēmusi līdzi Filipam silto vesti, līdz ar to puika drusku nosala. Kamēr viņš gulēja diendusu, es intensīvi domāju, ko lai dara, jo laukos visu laiku sēdēt istabā ir muļķīgi. Un tad es ieraudzīju savu līdzpaņemto šujmašīnu. Jā! Uzšūšu ka viņam vestīti! Urā!

Nākamajā brīdī sapratu, ka mana sajūsma ir pāragra, jo man ir līdzi tikai plāna trikotāža. Rūpīgi pārskatīju visus skapī esošos apģērba gabalsu - varbūt kaut ko var reciklēt? Nevar. Un tad es ieraudzīju savu veco, labo flīsa segu, kas pirms septiņiem gadiem mani sildīja un mierināja, kad Berlīnē ilgojos pēc Latvijas.

Ir laiks, mīļā, tev pārtapt jaunā kvalitātē, - es viņai teicu. Tas nekas, ka esi novēlusies un bumbuļaina! Filips uz to pievērs acis, galvenais, lai viņam būtu silti! Un tā sega pārtapa mazā džemperītī, kuru tajā pat vakarā, braucot uz baznīcu (par tā iemesliem kādā citā ierakstā), puikam jau uzvilku mugurā. Un tajā pat brīdī, kad stūķējot viņa rociņu džempera piedurknē, nobrīnījos, ka neesmu aprēķinājusi flīsa ne-elasticitāti, tas notika. Diegi nošņirkstēja, un pa caurumam katrā piedurknē bija klāt.

Siltuma uzturēšanai zem kombinezona tas, protams, netraucēja, bet tā nu man tika darbiņš arī septītajai KCWC dienai :) Dubultā nošuvu visas vīles un uztaisīju ielaidumus piedurknēs, kas neplānoti izskatās kā no seniem laikiem. Tagad manam dēlam ir īsts lauku muižas prinča džemperis.

Novēlies jau pirms valkāšanas, nomūrēts jau pirmajā nēsāšanas reizē, tomēr silts un ar mātes mīlestību šūts. Kas var būt labāks par šo!

KCWC 4. un 5. tauriņdiena

Vakar, KCWC 4.dienā, es ne ar pirkstu nepieskāros audumam, šķērēm vai jebkam citam, no kā varētu tapt reāls apģērbs. Toties es daudz domāju par to, ko es patiešām varētu šūt un ko vajadzētu šūt; kopumā domāšanai aizgāja vismaz viena stunda, līdz ar to es pati uzskatu, ka challenge joprojām izturu :) Toties šodien gan overloks un šujmašīna zibināja uz nebēdu, un tapa kaut kas jauns.

Iepazīstinu ar Pusdienlaika kreklu! 

Man šķiet, ka tas ir pirmais tēkrekls, ko esmu uzšuvusi saviem bērniem. Un es to paspēju ne vairāk, ne mazāk, kamēr mans puika gulēja pusdienlaika miegu (un meita bija dārziņā) - izgriezt, saspraust, nošūt, atšūt un vēl arī nofotografēt! Skaidrības labad gan jāpiemetina, ka tik ilgi kā šodien Filips parasti neguļ, tāpēc tā vien šķiet, ka šodien viņš īpaši atbalstīja mani un gulēja ilgāk, lai es varētu pabeigt krekliņu viņa māsai, pretējā gadījumā puspabeigtie darbi tādi arī paliek mūžam :P

Piegrieztne: Burda Special/Bērni (pavasaris-vasara 2010), kuru nedaudz vienkāršoju.

Audums: Vidēji bieza trikotāža no Abakhan veikala Daugavpilī.

Aplikācija: Sukie Iron-Ons.

Aplikācija? - jūs jautāsiet. Jā, es iegludināju vēl vienu īpašo taureni, lai Amēlija varētu atšķirt, kur ir mugurpuse, taču, pirmkārt, tas nav īpaši skaidri redzams, jo uz auduma esošie taureņi ir daudz košāki, un, otrkārt, es aizmirsu to atsevišķi nofotografēt. Šeit var redzēt aplikācijas stūrīti (tas mazais rozā spārniņš iekšpusē):

Ar rezultātu esmu ļoti apmierināta, vienīgi nākamreiz es veidošu nedaudz šaurāku krādziņu. Un laikam vairs tik drīz nepirkšu nevienu krekliņu veikalā, ja pats savu var uzšūt tik ātri un skaisti.

Vēl atlikušas divas dienas šajā KCWC šūšanas nedēļā. Es vēlos piedalīties līdz galam, tajā pašā laikā man īsti nav ideju, ko vēl es varētu radīt, vēl jo vairāk tādēļ, ka mēs dodamies uz laukiem, kur man nav neviena šujamrīka, izņemot adatu un diegu. Hm un hmm. Ja jums ir kāds labs ieteikums - būšu priecīga uzklausīt!

Tikmēr novēlu skaistu rudeni šajā nedēļas nogalē un varbūt vēl noķert kādu pēdējo tauriņu!

KCWC 3. diena un laimes krekliņš

Nē, laimes krekliņu es šodien nešuvu. Es šuvu cepuri puikam, līdz sapratu, ka patiesībā manam mazajam neko nevajag, pietiek tikai, ja viņš ir ieģērbts laimes krekliņā. Bet par visu pēc kārtas.

KCWC trešās dienas programmā biju paredzējusi šūt silto cepuri Filipam. No rīta viņš neplānoti aizmiga pēc otrajām brokastīm, un viņa gulēšana bija tieši tik gara, lai paspētu uzšūt viņam ziemas cepuri. Audumus pirms tam nebiju sagatavojusi, atvēru audumu kumodi, paskatījos, kas ir silts un kas ar ko iet kopā, un ķēros pie lietas.

Rezultātā tapa divpusējā cepure, ko, atkarībā no vēlmēm un laikapstākļiem, var nēsāt uz abām pusēm.

Piegrieztne: Mana. Par paraugu ņēmu jau esošu cepuri, kuras kontūras pārzīmēju uz papīra un uztaisīju piegrieztni.

Audums: Vidēji biezs flīss un bieza trikotāža; abi audumi savulaik pirkti Abakhan.

Aplikācijas: Sukie Iron-Ons, ko nopirku sava Ņujorkas ceļojuma laikā The Museum of Modern Art veikalā.

Cepure der gandrīz ideāli, bet, protams, uzmērot to pašam nēsātājam, pamanīju dažas nianses, ko piegrieztnē un pašā cepurē varētu uzlabot. Varbūt kaut kad arī saņemšos atārdīt vīlīti un nedaudz pāršūt apakšējo malu augstāku; bet nu laiks rādīs :)

Pēc aizraujošās kaķa ķircināšanas pagalmā mēs ar Filipu istabā turpinājām katrs savas nodarbes - Filips lobīja sīpolu, bet es otrā istabā mēģināju nofotografēt labākas jaunās cepures bildes. Un tad bija tāds mazs, kluss būkšķis un jau pēc mirklīša puika pagalam apmierināts, omulīgs un runātīgs stāv manā priekšā un tur rokās ne vairāk, ne mazāk kā Marinētu Gurķi!

Pirmajās sekundēs es īsti neattapu, kas notiek, bet tad manā galvā sāka skanēt trauksmes zvani. No kurienes viņam marinēts gurķis?? Mums neviena burka nav atvērta, kur nu vēl uzservēti gurķīši bērnam sasniedzamā augstumā...!!! Vēja ātrumā nesos uz virtuvi, kur es pamiru no šī skata:

Izķeksējis no pieliekamā skapja dziļumiem pusotrlitrīgo gurķu burku, mazais nebija to varējis noturēt rokās, un burka izslīdēja. Saplīsa. Tad acīmredzot kundziņš bija paņēmis gurķīti un priecīgs devās pie mammas...

Laimes krekliņš Filipam šodien bija mugurā, un dieviņš bērnu sargāja. Viņš nepaslīdēja, nesagriezās uz stikliem un neiebāza tos mutē.

Pieņemu šo mācību un dodos tālāk. Jo dzīvē ir tik daudz lietu, kuras mēs kā vecāki nevaram paredzēt, kaut esam ļoti uzmanīgi. Tādēļ jādomā, ka pirmā reize mums ir kā brīdinājums vēl uzmanīgāk paskatīties uz to, cik bērniem droša ir vide mums mājās un nepieciešamības gadījumā veikt uzlabojumus.

Lai mums droša rītdiena!

KCWC 1. un 2.diena

Ūū, es vakar tiešām piegriezu, izgriezu, šuvu, gludināju un pabeidzu savu pirmās dienas darbu. Tieši plkst. 23 es pabeidzu pidžambikses Amēlijai. Lai arī gandarījums man bija liels, roka vairs necēlās ne tās bikses bildēt, ne par to rakstīt. Tad nu šodien atskats uz divām KCWC dienām. 

Sou. Pidžambikses. Bija nepieciešamība pēc tādām, un bija arī atbilstošs audums manai kaķmīlei. Dažādībai nolēmu pielikt apakšgalos citu audumu, kuru no manis piedāvātajiem variantiem izvēlējās pati bikšu valkātāja. Akcentam arī neliela bantīte pie vēdera.

Piegrieztne: Burda Special/Bērni (pavasaris-vasara 2010), kur meiteņu šortu piegrieztni sašaurināju platumā un pagarināju kāju staru garumu.

Audums: kokvilnas no Abakhan krājumiem.

Protams, vakars ir pats labākais laiks, lai fotografētu šūtās lietas. Tik labi var redzēt detaļas, auduma īsto krāsu... :) Galvenais jau gan laikam ir, ka vispār kaut kas ir uzšūts (ar ko nodarbojas tās mazo bērnu mammas, kuras KCWC ietvaros sašuj mēteli un vēl safočē to visu dienas gaismā tajā pašā dienā. Kā viņas to dabū gatavu?! sk. Flickr albumu) un ka bērnam patīk. Un izskatās, ka arī miegam labi patīk un ka ir cerības, ka kaķīšu pidžambiksēs tas miegs varētu tuvoties ātrāk un labprātāk.

Otrās dienas projekts nav gluži apģērbs, bet tomēr bērnam un bija jau nu ļoti nepieciešams. Lacīte mazajam brālim. Principu es izdomāju pati, un jūtos par to gauži lepna. Droši vien, ka arī kāds cits kaut kur to ir izdomājis, taču tieši tādu neesmu (vēl) redzējusi un uzskatu par savu ideju, hihi. Tātad lacīte ar apakšnosaukumu "Latvietis praktiskais", paredzēta, lai pēc ēšanas ērti noslaucītu visus ēdiena pārpalikumus un klekšus no priekšautiņa, bez vajadzības mazgāt. Savukārt trikotāžas oderīte ir mīksta un patīkama pat uz plika vēderiņa.

Tā kā īstais valkātājs jau guļ, palūdzu māsai nodemonstrēt. Kā noprotams, sajūsmu tas neizraisīja.

Piegrieztne: Mana.

Audums: Virsaudums - vaskadrāna, odere trikotāža. Abi audumi no Abakhan.

Tas nu ir padarīts. Tagad jāiet gulēt un pirms iemigšanas jāizdomā, ko šūt rīt. Uiii, cik vēl daudz dienu priekšā!

Šūt katru dienu?

Veselu nedēļu no vietas? Tiešām nezinu, vai man tam šobrīd pietiek resursu, bet jau pagājušajā gadā kāroju piedalīties Kids Clothes Week Challenge. KCWC nozīmē katru dienu nedēļas garumā vismaz stundu veltīt bērnu apğērba šūšanai. Izaicinājums sākas jau rīt, 8.oktobrī.

Padomāju kādu laiciņu, tad padomāju vēlreiz un nolēmu, ka Jā! Piedalos! Nav taču man katru dienu jārada pa gatavam apğērba gabalam, galvenais ir vismaz piesēsties un šūt. 

Varbūt vēl kāda/s piedalās? Kopā jautrāk! ;)

Palāta

Eh, divas grūtniecības un beigās arī Ņujorkas apgūšana n-to kilometru garumā rezultējās sāpīgās, slikti funkcionējošās kāju vēnās, no kurām šorīt tiku atbrīvota. Man teica vēl stundu pagulēt un tad doties mājās, bet es izprasīju ilgāk, jo Ņujorkas nogurums un divu 'jetlag' sekas ir vēl labi jūtamas. Tā nu es tagad gulēšu. Nē, sākumā apēdīšu šokolādīti, kas man laipni nolikta pie gultas :)

Nākošnedēļ beidzot gribētos kaut ko padarīt un parādīt no šūšanas priekiem. Have a good day!

Ceturtā diena un nakts NY

Atkal gara un piepildīta diena. Biju uz Union Square market, kur četrreiz nedēļā sabrauc tuvējās apkārtnes zemnieki un visi dārzeņi un augļi kā mājās. Tad nelielais, mājīgais Rubin Museum of Art ar filigrāno Himalaju tautu mākslu. Pēc kultūras programmas bada sajūta mani raitā solī aizved uz Chelsea Market, kas nav tirgus, bet gan dažnedažādas ēstuves un veikaliņi tādā kā alā (ala tā, protams, nav, bet interjers burtiski uzdzen tādu sajūtu). Tur atradu grāmatnīcu, kur vesels plaukts ar grāmatām, kuras iesaka vienkārši lasītāji - pie katras no izvēlētajām grāmatām lapiņa ar lasītāja pierakstītiem iespaidiem par lasīto. Tālāk Gallery District, kur izrādās, ka visas galerijas slēgtas :), nācās snaikstīties gar skatlogiem. Pa ceļam uz Times Square pēc biļetēm uz off-Broadway vakara izrādi neliela saldējuma pauze parīziskajā Bryant parkā. Pirms teātra vēl jāiespēj manikīrs, ko Manhetenas centrā var uztaisīt jebkurā no daudzajiem nadziņu saloniem. Vakara noslēgumā kokteiļi uz 3.avēnijas.

Piektās dienas programma ir ļoti īsa kodolīga - šopings un tad - mājup. Good bye, New York!