piektdiena, 2011. gada 21. oktobris

Comfort food

Ko es daru, kad mana divgadniece slimo un attiecīgi dzīvojas pa māju kopā ar mani un divus mēnešus mazo brāli? Es daru visu un neko. Tik daudz kas ir jāiespēj dienas laikā izdarīt, ka vakarā es spēju vienīgi iekrist gultā un domāt par... šokolādes kūkām. Kad man ir stress, es sapņoju par saldumiem. Tas ir īsts indikators tam, ka visa kā ir par daudz un ka vajadzīga atelpa. Taču brīžos, kad es ne tikai sapņoju, bet ar zīdaini uz rokas mēģinu atgaiņāt viegli uzvilktu vecāko bērnu no karstās plīts, lai tajā ieliktu formu ar cepumu masu - tādos brīžos man galvā sāk skanēt trauksmes zvani, kas vēstī: Mamī, tu esi pilnīgi überfordert, go get some sleep. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka tos trauksmes zvanus es pati parasti nedzirdu. Tos sadzird mans vīrs un mēģina pierunāt atpūsties, uz ko es viņam atbildu: pa kuru laiku?

Jo es nezinu, pa kuru laiku lai vēl atpūšas. Dienās, kad Amēlija ir bērnudārzā, es čubinos ar maziņo, eju ar viņu laukā staigāt mierīgā ritmā un, kamēr puisītis guļ, tikmēr es ļauju domām slīdēt. Citreiz atstāju rāciju ratos un pati eju istabā iedzert kafiju. Jā, tādās dienās es atpūšos un prieka pilna sagaidu vakarā savējos no darba un dārziņa. Taču tad, kad puņķains un ar klepu, bet visādi citādi vesels un aktīvs gandrīz trīsgadīgs bērns ir kopā ar mums mājās, tādu brīžu nav. Tad pati sagatavošanās pastaigai jau ir pārbaudījums, jo Amēlija pēkšņi vairs pati nemāk ģērbties un nemāk aiztaisīt zābakus (ar lipekļiem) un viņai ir pilnīgi vienalga, ka es saku "lūdzu!". Tad es mēģinu būt pacietīga, saģērbt viņu pa pusei (bez zābakiem un virsjakas), aizskriet uz guļamistabu iedot krūti mazajam un klusībā teikt paldies viņam par to, ka viņš ir ātrs ēdājs, tad aizskriet uz koridoru, uzvilkt meitai zābakus un jaku, aizskriet uz guļamistabu, ieģērbt Filipu kombinezonā un ar viņu padusē ātri doties uz koridoru, lai ietu laukā, kamēr abi bērni nav sakarsuši. Tad pēkšņi es aptveru, ka arī man pašai kaut ko vajadzēja uzvilkt mugurā. Tad, balansējot mazo no vienas rokas uz otru, es uzburu sev mugurā jaku un ieaunu kājas kurpēs, pat nemēģinot aizsiet šņores. Huh. Laikam esam gatavi iet laukā.

Bet laukā jau nav īpaši labāk, jo ar vienu aci ir jāuzmana ceļš, lai ar ratiem neiebrauktu kādā izdangātā bedrē un nesakratītu mazo, ar otru aci uzmanu, lai meita neizskrien uz ielas. Huh. Nokļūstam līdz bērnu laukumiņam. Pieskatu Amēliju, kamēr viņa rāpo pa klinšu sienu, paralēli stumdot ratus un klusībā lūdzot, lai puika nepamostas no laukumiņā valdošā trokšņa. Tā, pietiks laukumiņa, ejam mājās. Ar vienu roku balansēju ratus uz ietves, ar otru turu meitu aiz rociņas, kamēr viņa staigā pa augstajām apstādījumu apmalēm. Ō, esam atkļuvuši līdz mājai. Ejam augšā, kur viss sākas no gala - bērns nemāk pats noģērbties, noguļas uz grīdas un īd. Ok, es ielieku zīdaini gultā, ātri nometu savas drēbes un noģērbju viņam kombinezonu, skrienu uz koridoru, atģērbju mazo dāmu un nesu viņu uz gultu. Nē, viņa negribot gulēt. Ok, Amēlij, es eju pabarot brāli un tad gan iesim čučēt diendusu. Pups mutē, un Filips laimīgs. Skatās uz mani savām skaistajām acīm. Mūsu starpā vēl valda beznosacījuma mīlestība. Tā, mazais paēdis. Mēģinu piedabūt Amēliju gulēt. Nodziedu visu savu repertuāru (Aijā, žūžū nekādā gadījumā, Velc, pelīte, nekādā gadījumā. Tikai Zaļā krūze un Sijā auzas, tautu meita), bet meitenei prātā tik dauzīties. Tā arī neaizmieg ne pat uz stundiņu. Kas automātiski nozīmē, ka manai pēcpusdienas kafijai jāsaka ardievas.

Šajā nedēļā es sapratu, ka es gribētu būt supermamma, patiešām gribētu, jo man šķiet, ka tās mammas ar sarkanajiem apmetnīšiem, kas pārvietojas burtiski pa gaisu, nekad nenogurst. Bet oi, nekad nebūšu. Es arī secināju, ka mani pacietības treniņi šajos gados, kamēr Amēlija auga, tomēr nav bijuši pietiekoši, jo brīžiem es vienkārši sāku klaigāt. Mani kaitina, ja neklausa principa pēc. Es apzinos, ka tāds bērns ir un ka tā ir normāla reakcija viņas vecumā, bet dienās, kad es nevaru stundu pasēdēt klusumā, man visa ir par daudz. Un vēl es sapratu, ka es neesmu radīta dzīvei mājās ar vairāk kā vienu bērnu vienlaicīgi. Varbūt ar gadiem kas mainīsies. Bet tikmēr es turos pie sava vienīgā mierinājuma šādās dienās. Comfort food.

12 comments:

  1. Lasot pilnīgi likās, ka tu esi aprakstījusi manu ikdienu :D Laikam jau visiem ar diviem maziem bērniem mājās iet līdzīgi ;)
    Tā kā manējā divgadniece dārziņā neiet, tad es šobrīd tēloju supermammu :) un, ah, cik bieži (katru dienu :D) nākas secināt, ka es tāda neesmu... vai varbūt nemaz negribu būt?
    Jā, kūkas arī mūsmājās pēdējā laikā bieži viesojās :) Un, ja kādu reizi nesanāk vismaz vienu reizi dienā nolikt abus vienlaicīgi gulēt un iedzert savu pēcpusdienas kafiju, tad mana diena pilnīgi noteikti nav izdevusies :D
    Starpcitu, par pastaigām runājot, neesi domājusi par iespēju mazo puiku iesiet slingā? Man vismaz tas liekas baigais atvieglojums. Jo, ja ar pirmo bērnu es biju ratu fans, tad tagad viennozīmīgi fanoju par slingu! Es iesienu puiku slingā un tad varu desot savai jaunkundzei pakaļ, kur tik viņas acis rāda ;)
    Lai vai kā, lai veicas! Es vienmēr esmu apbrīnojusi mammas, kam ir vairāki mazi bērni... tagad, kad pati tāda esmu, pārāk bieži aizmirstu pati sevi apbrīnot :D

    AtbildētDzēst
  2. Ō, Laura, man to vajadzētu kaut kur izrakstīt un nolikt, lai stāv acu priekšā - "(..) pārāk bieži aizmirstu pati sevi apbrīnot".

    Slings man ir, un pirmajās nedēļās es mazo tajā arī nēsāju pa māju. Bet man ir tendence sasprindzināt plecus, līdz ar to ar slingu man tie pleci vēl vairāk saspringa. It kā A.Apsīte visu ierādīja, visu daru pareizi, bet pleciem tik un tā grūti. Tad nu smukais slings šobrīd stāv plauktiņā.. Bet jāpamēģina vēl. Jā.

    AtbildētDzēst
  3. Ui - lasot rakstu, pirmais, kas ienāca prātā, ka jāatgādina par slinga iespējām, bet redz, es ne tāda pirmā:)
    Pagaidām gan varu tikai apbrīnot mammas, kurām ir vairāki mazi bērni, bet arī ar vienu reizēm piezogas tā "neesmu pietiekami laba mamma, jo nepaspēju visu izdarīt ideāli" sajūta

    AtbildētDzēst
  4. Šo komentāru ir noņēmis autors.

    AtbildētDzēst
  5. ...KĀ ES TEVI SAPROTU...man Emīlija arī jau 2tro nedēļu slimo pa mājām, ar nepacietību gaidu 1dienu, kad atsāks dārziņa gaitas..Šobrīd mana dzīve ir pilnīgs juceklis :)) Jasmīnai vēl nekāda režīma nav - ir dienas, kad tikai pie pupa "ballē", tad es ar vienu aci kontrolēju procesu, ar otru lasu grāmatu Emī, vai lieku domino kauliņus :D Man šķiet, ka tik daudz TV, ka šajās 2vās nedēļās Emī visas savas dzīves laikā vispār nav redzējusi, un ārā iet ar abām es vēl pat neriskēju :D Kas attiecas uz kafijas "stundu" - šis man atkrīt, jo mazās ir iemanījušās jauki samainīties - kā viena aizmieg, tā otra pamostas :D tāpēc es saku, ka pēc 6šiem neēdu, bet līdz tam - man nesanāk :D Katru vakaru pie sevis dungoju mantru - "BĒRNI, TAS TAČU IR TIIIIIK SKAISTI" - vnk, lai nesajuktu prātā, kaut gan varbūt tā jau ir pirmā pazīme, ka "veras ciet" :D Izturību mums visām..

    AtbildētDzēst
  6. Mīļās mammas! Kā es jūs saprotu... kaut kur lasīju, ka ideāli vecāki ir tie, kas CENŠAS būt labi... tas ir grūs laiks fiziski un emocionāli, kad mazie ir mazi, slimo... vēlāk nāk citas raizes ..tāpēc vienkārši izbaudiet tos skaistos brīžus, ko ienes katrs bērns, un VĒL- to, ka šobrīd esat viņiem ļoti vajadzīgas...pienāks pusaudža gadi ar saviem kreņķiem:)

    AtbildētDzēst
  7. Jā, ar diviem mazajiem ikdiena sanāk jautra un dažādiem piedzīvojumiem bagāta!:)) Vajag daudz pacietības un atrast katru dienu mirkli pašai sev! Kaut vai vakarā atļaujies to dienā neiegūto kafijas pauzi, kad vīrs mājās un var kādu brīdi pabūt ar mazajiem....
    Maniem puikām ir 1, 4 gadu starpība. Tas bija diezgan līdzīgi Tavai ikdienai:)))
    Toreiz gan vēl nebija neta katrā mājā (mūsmājās nebija pa visam noteikti, līdz ar to komunicēšana ar draugiem, vai domubiedriem bija pa visam ierobežota un tās pietrūka ļoti, ļoti. Nonākot cilvēkos šķita, ka neprotu vairs uzvesties:D), par slingiem pat dzirdējusi nebiju , tā pat kā par daudz ko citu. Bet tagad atskatoties uz to laiku pēc gadiem 12, 13 man šķiet, ka tas bija pa visam jauks laiks:)) Grūts, bet jauks.
    Tagad audzinot mazo meitu izbaudu šo laiku:)) Jo nu jau pēc pieredzes zinu, cik ātri izaug bērni! Neticami ātri! Ja jūtu, ka vēl drusciņ un sākšu no noguruma dusmoties - iedodu meitu tētim un aizveru aiz sevis durvis. Kaut uz piecām , desmit minūtēm:)))
    Un zini - Irēnai taisnība par pusaudža gadiem:))) Tas ir tāds interesants un sarežģīts laiks, kad tavs mazais, mīļais bērns vairs nav mazs. Bet nav arī liels, kaut pats domā, ka ir. Un tad ir brīži, kad man gribētos, lai puiki atkal ir mazi, jo tad bija vienkāršāk. Te ļoti vietā ir tas teiciens - mazi bērni spiež klēpi, lieli sirdi.
    Izturību Tev! Tu esi ļoti laba mamma! Savējiem vislabākā! :)))

    AtbildētDzēst
  8. Nu tā jau ir visām. Atceros to laiku kā murgu. Es ar bērniem ārā negāju gandrīz nemaz, jo dzīvoju Maskačkā un uz pilnu slodzi strādāju mājās, jo vajadzēja naudu izdzīvošanai. Pašnodarbinātie par māmiņalgām nesapņo. Četrarpus gadus nevienu nakti negulēju ilgāk par 5 stundām, pieņēmos svarā par 25 kg, ļoti bieži kliedzu uz bērniem, kamēr aizkrita balss. Pat sievietes, kas nav vienīgās ģimenes uzturētājas, ir pārmocījušās, bet paskat - paiet gadi trīs, četri, un atkal gribas bērnus...

    AtbildētDzēst
  9. lasu un redzu savu neseno ikdienu acu priekšā. un vēl es sev varu pielikt klāt, atnākot mājās rokās iepirkumu maisiņus, un tad ar diviem balansējot, ar vienu pie rokas un otru uz rokas plus vēl iepirkumi, kāpju uz trešo stāvu :D un tad rokas tādas ka nepieliecoties pēdas var pakasīt :D
    nu jau puika liels un ir kaut cik patstāvīgs. bet tāpat jaunkundze savos četros ir "aizmirsusi" kā jāģērgjas, un pati neko nespēj. lai tikai es vairāk viņai pievērstos un mazāk brālim. tā ir tā slēptā greizsirdība, ko bērns tādā veidā izpauž.
    bet laiks iet ātri, un viss mainās. tagad man galvenais ķīviņus savā starpā jānovērš. un jāiestāsta ka viņi ir brālis un māsa, un ka neviens tuvāks dzīvē cilvēks nekad nebūs. ir jābūt mīļiem un pretīmnākošiem, un jāatbalsta viens otrs.
    Novēlu izturību Tev ;)

    AtbildētDzēst
  10. Paldies, ka padalījāties ar savām izjūtām.
    Neviens jau nebija solījis, ka audzināt bērnus - tas būs viegli. Un visticamāk, ka neviena no mums to arī negaida. Un mēs jau nesūdzamies, vai ne? Tikai reizi pa reizei visa kā ir par daudz, par daudz, par daudz un es maldos, es maldos - kā dziedāja Prāta Vētra. Kad viss sakrīt vienā čupā, un tās čupas apakšā paliek mūsu vajadzība pēc drusciņas laika sev, tikai sev.

    Bet viss ir pārejoši.

    Un - ai, mēs taču esam tik foršas!

    AtbildētDzēst
  11. Varu tikai uzmundrināt, būs vēl trakāk. mazais paaugsies un tad būs control C un control V, visu ko darīs māsa, atkārtos mazais brālis :D :D :D Man pašai 3 atvases, vidējam ar jaunāko ir pusotrs gads starpā(Jaunākā sanāk Amēlijas vienaudze), bet nu esmu kaut kā izturējusi un domāju, ka arī Tu visu izturēsi. :)

    AtbildētDzēst
  12. Zitinja, nekur jau nelikšos :) Un trīs atvases - tas izklausās burvīgi. Vilinoši! :)

    AtbildētDzēst